Lai gan ziema parasti saistās ar iesnainiem deguniem, klepu un citām saaukstēšanās slimībām, nedrīkst aizmirst arī par tādu nelūgtu viesi kā caureja, kas pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem [1] biežāk novērojama tieši ziemas mēnešos (skat. attēlu). Tas skaidrojams ar norovīrusu vai rotavīrusu aktivitāti, ko bieži vien nosauc par "ziemas vemšanu slimību".
Pēdējos gadu desmitos ne‑alkohola taukainu aknu slimība (NATAS) ir kļuvusi par biežāko hronisku aknu bojājuma iemeslu rietumvalstīs gan pieaugušajiem, gan bērniem. [6] Pieaugušo populācijā ar NATAS slimo apmēram 20-30% no Rietumu sabiedrības. [27; 28]
Hemohromatozes (HH) diagnoze klīniskajā gadījumā aprakstītajam pacientam apvieno cukura diabēta, neskaidras ģenēzes hepatīta un aknu cirozes diagnozes. Literatūras pārskats par dzelzs vielu maiņu pacientiem ar hemohromatozi skatāms Doctus jūlija numurā (29.–39. lpp.). Šis klīniskais gadījums uzskatāmi parāda, ka HH ne uzreiz var identificēt, jo tā var maskēties zem vairāku dažādu un it kā savstarpēji nesaistītu slimību maskas. HH klasisko klīnisko triādi veido trīs pazīmes: bronzas toņa ādas hiperpigmentācija, sekundārs cukura diabēts un aknu ciroze.
Vasara ir brīvdienu un ceļojumu laiks. Katru gadu visā pasaulē cilvēki dodas vairāk nekā 900 miljonos ārvalstu ceļojumu. Ceļošana ir saistīta ne tikai ar atpūtu un patīkamu emociju gūšanu, bet arī ar veselības riskiem. Daudzi no šiem riskiem ir samazināmi, ievērojot piesardzības pasākumus pirms ceļojuma, tā laikā un pēc ceļojuma. Šajā rakstā atgādinām vispārzināmas lietas, ko atcerēties pašiem un ko ieteikt un atgādināt pacientiem pirms ceļojumiem. Lai visiem izdevušās brīvdienas!
Klīniskais gadījums prezentē sešu gadu ilgu slimības vēsturi. Paciente ar pacietību izturēja atkārtotas augšējās un apakšējās endoskopijas. Apmēram divas reizes gadā hospitalizēta asins pārliešanai. Kārtējā stacionēšanas reizē pacientei veica datortomogrāfiju vēdera dobumam un izmeklējumā konstatēja negaidītu atradi.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir pievērst uzmanību tam, ko gastroenterologi dēvē par melno zonu, proti, tievajām zarnām. Līdz ar kapsulas endoskopijas, enteroskopijas attīstību plašumā vēršas arī tievo zarnu izmeklējumi. Pamazām šī zona kļūst arvien gaišāka. Bet slimības gadījuma demonstrācija liecina, ka divertikuls tievajās zarnās ir gadījuma atrade. Ja skatāmies literatūras datus - reālu pētījumu nav, tāpat nav precīzu datu par izplatību - esot ap 0,2% uz 100 000 iedzīvotāju, bet tā ir tikai matemātiska spekulācija.
Dispepsija ir biežs simptoms ar plašu diferenciāldiagnostiku un neviendabīgu patofizioloģiju. Patieso funkcionālas dispepsijas izplatību populācijā novērtēt grūti. Tiek rēķināts, ka ik gadu no dispepsijas simptomiem cieš 25% populācijas (variācijas no 13 līdz 40% dažādām populācijas grupām), vēl jāņem vērā, ka liela daļa cilvēku ar dispepsijas simptomiem neapmeklē ārstu. Funkcionālas dispepsijas ārstēšana ir nopietns uzdevums gan ārstam, gan pacientam, jo nav viena iedarbīga ārstēšanas veida, ir jāmeklē katram pacientam piemērotākais.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra bijusī 10. nodaļas vadītāja, gastroenteroloģe ANITA GRIETĒNA pieder vecā kaluma ārstu paaudzei, kam ir liela pietāte pret cilvēku.
Vairākus gadus sagatavošanas procesā bija jaunas vadlīnijas par taktiku H. pylori infekcijas gadījumā bērniem. Beidzot Eiropas un Ziemeļamerikas gastroenterologi vienojušies par kopīgu pieeju un 2011. gadā ir publicētas jaunās vadlīnijas, kuru pamatā ir līdz 2007. gadam publicētie pētījumi. [1] Rakstā īsi par pamatnostādnēm saistībā ar H. pylori infekciju, tās diagnostiku un ārstēšanu bērniem.
Kuņģa vēzis ir otrajā vietā nāves cēloņu struktūrā no onkoloģiskajām saslimšanām pasaulē. Saslimstība ar kuņģa vēzi – 14/100 000 personām/gadā (world standartised rate), augstāka saslimstība ir Austrumāzijā, Austrumeiropā (arī Latvijā). [1] Pēc Latvijas Vēža reģistra datiem kuņģa vēža saslimstība Latvijā 2008.gadā bija 24,6 uz 100 000 iedzīvotāju. [2] Lai gan pēdējos gadu desmitos saslimstība ar kuņģa vēzi samazinājusies, īpaši rietumvalstīs, mirstība joprojām ir augsta. [1] Kad kuņģa vēzis diagnosticēts agrīnās stadijas, piecu gadu dzīvildze pārsniedz 90%, vēlīnās stadijās piecu gadu dzīvildze ir zem 50%. [3]
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Lielāks vidukļa apkārtmērs, augsts asinsspiediens un citi riska faktori, kas veido metabolisko sindromu, ir saistīti ar paaugstinātu agrīnas demences risku (pirms 65 gadu vecuma), liecina jauns pētījums. Pētījums nepierāda, ka metaboliskais sindroms izraisa demenci, tas tikai parāda saistību.
Migrēnas stigmatizācija ir zināms fenomens, par ko rakstījām arī 2024. gada Doctus septembra numurā. Tuvinieki, darba devēji un pat ārstniecības personas ne vienmēr izprot, ko nozīmē dzīvot ar migrēnu, pārciest regulāras galvassāpju lēkmes un nesaņemt vajadzīgo atbalstu. Bet, lai pielietu eļļu ugunij, jāteic, ka problēma ir ne tikai stigmatizējošā attieksme, ar ko migrēnas pacients saskaras, jo pētījumi rāda palielinātu risku dažādu blakusslimību un veselības traucējumu attīstībai.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
