Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas peptiskas čūlas slimībai ir labi izstrādāta terapijas taktika. Lai gan literatūras apskatā pamatā pievērsīsimies jaunāko pētījumu publikācijām par šo tēmu, vispirms ievadam vēlos īsi demonstrēt klīnisku gadījumu, kas nedaudz liks novērst domas no mehāniskas peptiskas čūlas diagnostikas un terapijas.
Pēc literatūras datiem 10-15% bērnu ir bijušas hroniskas vēdersāpes. [1] Tikpat lielam skaitam bērnu vēdersāpes netraucē ikdienas aktivitātēm, tādēļ viņi ārstu neapmeklē. Savukārt organisku patoloģiju var identificēt tikai nelielai daļai (2-3%) bērnu. Tātad pēc epidemioloģiskiem datiem var prognozēt, ka lielākajai daļai šādu pacientu objektīvu vēdersāpju cēloni tā arī neizdosies atrast. Lai gan funkcionāli gremošanas traucējumi ir otrs biežākais kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumu veids (pirmajā vietā ir infekciju slimības), to izcelsme un patoģenētiska ārstēšana vēl ir pētījumu un diskusiju objekts. Tikpat plašs ir arī ieteikumu un rekomendāciju diapazons. Raksta mērķis – sniegt ieskatu dažādos taktikas principos ar vēdersāpēm saistītu funkcionālu gastrointestinālu traucējumu gadījumā.
Hemohromatoze raksturojas ar pārmērīgu dzelzs uzsūkšanos un uzkrāšanos organismā – aknu, aizkuņģa dziedzera audos, sirdī un citos orgānos. Primāra hemohromatoze ir viena no biežākajām ģenētiski nosacītajām patoloģijām un sastopama apmēram 0,3-0,5% populācijas. Aplūkotajā gadījumā sekmīga diagnostika tika veikta, pielietojot molekulārās ģenētikas izmeklējumus. Neraksturīga ir šajā gadījumā novērotā hemohromatozes kombinācija ar anēmiju.
Akūta pankreatīta tēmai pēdējos gados ir pievērsušies daudzi ārzemju un arī vietējie autori, tādēļ vērojama literatūras datu pārpilnība par šo tēmu. Piemēram, ar meklētājprogrammas PubMed palīdzību Amerikas nacionālās medicīnas bibliotēkas datu bāzē, pielietojot atslēgas vārdus: acute pancreatitis, izdevās fiksēt vairāk par 7 000 publikāciju pēdējo 11 gadu periodā. Latvijas medicīnas periodikā šis skaitlis ir krietni mazāks, tomēr gan žurnālu raksti, gan ķirurgu un gastroenterologu kopīgās vadlīnijas ir zināmā mērā akcentējušas problēmas aktualitāti, kā arī modernās diagnostikas un ārstēšanas principus.
Ģimenes plānošana ir darbību kopums, kas sniedz iespēju pārim izvēlēties bērnu skaitu un noteikt vēlamo intervālu starp grūtniecībām. Šis jēdziens klasiskā izpratnē ietver kontracepcijas metožu lietojumu, lai novērstu neplānotas grūtniecības iestāšanos, bet plašākā izpratnē ģimenes plānošanas jēdziens ietver arī neauglības ārstēšanu. [1; 2] Lai gan SPKC dati ir optimistiski un liecina, ka pēdējos desmit gados legālu abortu skaits Latvijā samazinājies divkārt, joprojām saglabājas liels nevēlamo grūtniecību skaits pusaudžu vecumā, [3] tāpēc nozīmīga ir izglītošana skolās, medicīnas iestādēs, digitālajā vidē.
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Pētnieki aicina sniegt jauniešiem vairāk padomu par sausās acs sindroma profilaksi pēc tam, kad pētījumā atklājās, ka 90 % dalībnieku acīs bija vismaz viena šīs slimības pazīme.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
