Zināms, ka pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) var attīstīties komplikācijas no nieru veselības puses. Taču nav zināms, vai zems aGFĀ varētu būt predisponējošais faktors IZS attīstībai nākotnē.
Zviedru pētnieki konstatējuši, ka senioriem ar celiakiju ir augstāks risks attīstīties trausluma sindromam (<em>frailty</em>) piecu gadu laikā nekā tiem, kam celiakijas nav.
Tumora nekrozes faktora (TNF) inhibitori tiek plaši lietoti dažādu autoimūnu slimību ārstēšanā. Tomēr, šobrīd notiek aktīvas diskusijas par to, kādi ir riski iekaisīgu CNS slimību attīstībai pēc šo medikamentu lietošanas. Tāpat nav skaidrs, vai šis risks mainās atkarībā no no autoimūnas slimības vai konkrēta TNF inhibitora.
Čūlainais kolīts (ČK) ietilpst iekaisīgo zarnu slimību grupā, kas ir hroniska, sistēmiska autoimūna slimība, kas nav pilnībā izārstējama. [1] Joprojām notiek pētījumi, lai piemeklētu pēc iespējas efektīvāku terapiju, kas, bloķējot iekaisuma kaskādes, spētu panākt klīnisku un endoskopisku remisiju, tādejādi uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti un samazinot operatīvas terapijas risku. Pētījumā [2] noskaidrots, ka risankizumabs veicina klīniskās remisijas ātrumu pacientiem ar vidēji smagu un smagu ČK.
Līdz šim trūka pierādījumu, vai protonu sūkņa inhibitori ir labvēlīgi vai kaitīgi stresa čūlu profilaksei kritiski slimiem pacientiem, kuriem tiek veikta mākslīgā plaušu ventilācija.
Aizkuņģa dziedzera duktāla adenokarcinoma (DA) ir nāvējoša slimība ar pieaugošiem sastopamības rādītājiem. Liela daļa aizkuņģa dziedzera DA ir neārstējamas tās atklāšanas brīdī, bet tajā pašā laikā vispārējās populācijas sijājošā diagnostika arī netiek rekomendēta. Augsta riska indivīdu uzraudzība varētu palīdzēt vēzi konstatēt agrīnāk, bet ieguvumi no šādas intervences nav līdz šim vērtēti.
Iekaisīgo zarnu slimību (IZS) gadījumu pieaugums ir bijis paralēls ievērojamam aptaukošanās un vielmaiņas blakusslimību skaita pieaugumam. Šajā apskatā tika pētīta aptaukošanās un ar to saistīto vielmaiņas blakusslimību iespējamā ietekme uz slimības progresēšanu, komplikācijām, ārstēšanas reakciju, ķirurģiskajiem rezultātiem, veselības ekonomiku un aptaukošanās ārstēšanas iespējamo ietekmi uz IZS gaitu.
Pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IBD) ir lielāks miokardīta, īpaši smaga miokardīta, risks nekā iedzīvotājiem bez IBD pat 20 gadus pēc diagnozes noteikšanas, lai gan absolūtais risks ir zems.
Liela un ilgstoša populācijā balstīta pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem vecumā virs 50 gadiem ar klīniski noritošu Helicobacter pylori infekciju (CAHPI) ir par 11 % paaugstināts Alcheimera slimības (AD) risks.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir vispārīgs termins hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām, un to izplatība ir aptuveni 0,5 %. Galvenie IZS veidi ir čūlainais kolīts un Krona slimība. Atšķirībā no kairinātu zarnu sindroma (KZS), IZS izraisa redzamus zarnu gļotādas bojājumus.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
