Pirms gada runājām par jauno antikoagulantu nozīmi pasaules un Latvijas medicīnā, par pētījumu rezultātiem un šo medikamentu lietošanas zinātnisko pamatojumu. Gada laikā pasaulē ļoti strauji audzis jauno antikoagulantu lietotāju skaits, un arī Latvijā, lai gan šos medikamentus valsts neapmaksā, lietotāju skaits pieaug. 2012. gada beigās rivaroksabānu lietoja vairāk nekā 3,2 miljoni cilvēku visā pasaulē.
Hroniska vēnu mazspēja (HVM) ir plaši izplatīta saslimšana. No tās cieš apmēram 25% pieaugušo populācijas. Tās ārstēšanai tiek iztērēti 2% rietumvalstu veselības budžeta. [1-3] Pēc CEAP klasifikācijas smaguma pakāpēm to iedala no C0 līdz C6. Šajā rakstā apskatītas C4–C6 pakāpes terapijas iespējas, jo šīs ir klīniski nozīmīgākās un grūtāk ārstējamās HVM stadijas.
Atvaļinājuma laikā daudzi plāno doties tuvākos un tālākos ceļojumos. Lai pēc ceļojuma būtu tikai pozitīvas atmiņas, ceļojumam pienācīgi jāsagatavojas un jāparedz arī riski, kas var sabojāt pozitīvās emocijas. Ceļotāju aktivitātes pieaugums pēdējos gados saistās arī ar dziļo vēnu trombozes incidences palielināšanos. Londonas Hītrovas lidostas pētījumā katra piektā nāve pēc ilgstošiem lidojumiem saistīta ar plaušu artērijas trombemboliju pēc ceļotāju dziļo vēnu trombozes. [1]
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Skleroterapija ir ķīmiska varikozās vēnas ablācijas metode, kuras laikā varikozajā vēnā tiek ievadīts medikaments – sklerozants, kas rada asinsvada spazmu, bojā vēnas endotēliju, panāk pilnīgu vai daļēju vēnas slēgšanos un sekojošu tās rezorbciju. Duplekssonogrāfijas kontrolē veikta putu skleroterapija prasmīga flebologa izpildījumā ir mazinvazīva, efektīva, nesāpīga, ātri un viegli ambulatori veicama procedūra ar zemu komplikāciju risku; šī procedūra neierobežo pacienta ikdienas aktivitātes. Bieži vien tā ir izvēles terapijas metode atsevišķu varikozes formu ārstēšanai.
Vēnu traucējumi ir būtisks saslimstības un mirstības iemesls. Amerikas Savienotajās Valstīs varikozas vēnas ir pirmajā vietā, bet vēnu trombozes - otrajā vietā no visiem vaskulārajiem traucējumiem. Domājams, Eiropas reģionā situācija ir līdzīga. Tāpēc vērtīgi atcerēties gan par vēnu traucējumu riska faktoriem un profilakses iespējām, gan arī par efektīvākajām ārstēšanas iespējām, lai novērstu komplikāciju attīstību un pat letālus gadījumus. Šajā rakstā apkopotas jaunākās atziņas par vēnu traucējumiem un ar tiem saistītiem jautājumiem. Komentārus par jaunākajām atziņām sniedz S. Prāve
Kāju tūska ir biežs simptoms, ko novērojam ikdienā. Tās iemesls ir pārlieka šķidruma uzkrāšanās intersticiālajā telpā vienā vai abās kājās. Tā var būt lokalozēta tikai pēdās vai izplesties arī potītes līmenī un pa visu kāju. Tūska var būt neliela vai pat invalidizējoši liela. Šajā apskatā aplūkosim biežākās kāju tūskas un galvenos ārstēšanas principus no vairākiem skatpunktiem.
Vēnu slimību, to skaitā hroniskas venozas mazspējas (HVM) izplatībai nav tendences mazināties. Spītējot patiešām progresīviem atklājumiem un inovācijām, varikozas vēnas un HVM joprojām skar lielāko daļu pieaugušo populācijas visā pasaulē. Arī Latvijā HVM ir izplatīta slimība. Turklāt, kā parādīja 2007. gadā veiktais epidemioloģiskais pētījums DE FACTO, mūsu valstī salīdzinoši biežāk tiek novērota C3 HVM stadija (24,9% pret vidēji 9,3% pasaulē), kā arī C5 un C6 stadija (attiecīgi 4,5% un 1,8% pret 0,6–1,4% un 0–0,5%).
Drīz jau būs pagājis desmit gadu, kopš dibināta Latvijas Fleboloģijas biedrība, bet flebologa specialitātei ir pieci gadi. Maz. Tomēr tas ir laiks, lai atskatītos uz paveikto un paraudzītos uz problēmām fleboloģijas attīstībā Latvijā.
Kāju tūska ir izplatīta parādība, un, to konstatējot, ir svarīgi pareizi izvērtēt tās rašanās mehānismu un nozīmēt pareizo pamata terapiju. Ir bīstami slimniekam ar venozu tūsku ordinēt diurētiskos līdzekļus, bet cilvēkam ar kardiālu tūsku – lietot kompresijas pārsēju.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
