“Endokrinoloģija ir sarežģīta medicīnas nozare, tāpēc ekskluzīva. Nereti diagnozes noteikšana līdzinās krustvārdu mīklas risināšanai, kad pie rezultāta nonāc, ejot pakāpeniski, soli pa solim. Un tas man vienmēr šķitis saistoši,” uzsver viena no valsts labākajām endokrinoloģēm, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra ambulatorās daļas vadītāja Dr. UNA GAILIŠA.
Renāte Helda, endokrinoloģe “Veselības centrs 4”, Siguldas slimnīcā: "Kopš 1990. gadiem neatceros tik daudz ielaistu un nolaistu cukura diabēta gadījumu. Ar citām endokrīnajām slimībām pašreiz nav tik slikti, bet sekas varbūt vēl tikai parādīsies, piemēram, laikus neizoperēti vairogdziedzera vēži, kam prognoze ir samērā laba, ja tos ārstē savlaicīgi."
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Latvijā ārkārtējā situācija, pasaulē izsludināta globālā pandēmija COVID–19 dēļ. Šis nepārprotami ir ļoti īpašs laiks ikkatram no mums — mūsu lasītājiem — ārstiem slimnīcās, ambulancēs, praksēs, farmaceitiem aptiekās, arī mācībspēkiem, studentiem, rezidentiem. Kopš brīža, kad sākām šā numura veidošanu, situācija ir krietni izmainījusies. Rakstu autoriem un intervētajiem speciālistiem īsi pirms šā numura izdošanas vaicājām, kā mainījusies viņu ikdiena, kādus vārdus viņi teiktu kolēģiem.
XXI gadsimta vadlīniju un instrukciju medicīnu, sauktu arī par pavārgrāmatu medicīnu, radīja labs nodoms — lai izvairītos no kaitēšanas pacientam. Taču tā nes līdzi arī jautājumus par ārsta radošumu, intuīciju, “vidējiem pacientiem” iepretī pacienta individuālām īpatnībām, arī par farmācijas industrijas un administratoru spiedienu.
Dakteres VALDAS STALTES kabinetā Talsos ir ļoti silti, un sarunā ar viņu var just, ka darbā ar pacientiem viņai svarīgs ir tieši emocionālais siltums — saruna un acu kontakts, jo pirms gadiem pašas piedzīvotā autoavārija likusi uz dzīvi skatīties pavisam citādi. Viņas kabinetā pie sienām ir mazbērnu fotogrāfijas, kas atgādina, ka dzīvē svarīgākas par darbu ir citas vērtības.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Pirms diviem gadiem žurnāls The Lancet izvaicāja medicīnas studentus, praktizējošus ārstus un profesorus par nākotnes medicīnas izaicinājumiem. Līdzīgu jautājumu uzdevām Latvijas medicīnas nozaru līderiem — kādas slimības veidos smaguma centru nākotnē un kā pret tām cīnīsimies?
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.