PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dermatoloģija

Onihomikoze. Nosacījumi veiksmīgai ārstēšanai un profilaksei

Onihomikozes bija, ir un būs nozīmīga infekcija, ar kuru jātiek galā iedzīvotājiem un veselības aprūpes speciālistiem, lai gan nemainīgi tiek uzsvērts progress sabiedrības zināšanās higiēnas jautājumos, mūsdienu diagnostikas metožu, antimikotisko medikamentu un podologu pakalpojumu pieejamība mūsu valstī. Dermatologa ikdienas praksē nereti jāuzklausa citu specialitāšu ārstu uzskati, farmaceitu viedokļi par antimikotisko medikamentu šķietamo bīstamību.

R. Karls, A. Portnaja, L. Freiberga, R. Sūna, R. Futlika, E. Žīkare

Ādas strutainās infekcijas. Diferenciāldiagnostika un taktika

Tradicionāli strutainas ādas slimības asociējas ar bakteriālu infekciju, lai gan strutas var būt raksturīga ādas izpausme gan virālu infekciju, gan arī mikožu gadījumā. Plašā globālā pētījumā dokumentēti ~ 4,2 miljardi jaunu ādas un zemādas slimības gadījumu gadā, no kuriem ½ saistīti ar sēnīšinfekciju, bet 270 miljoni gadījumu saistāmi ar bakteriālu un 120 miljoni — ar virālu izsaucēju. [1]

I. Krievāne, A. Zavorins

Rozācija. Dažāda un neatpazīta

Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.

S. Paudere–Logina

Atopiskais dermatīts. No bērna kājas līdz sirmam vecumam

Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, iekaisīga ādas slimība, kuras klīniskā aina ir ļoti dažāda. Bērns, pieaugušais, seniors, pacients ar tumšu ādas krāsu — katrā no šiem gadījumiem klīnicists sastopas ar tikai šai pacientu grupai raksturīgām pazīmēm. Tā ir māksla laikus atpazīt AD, sākt atbilstīgu terapiju, lai sasniegtu mērķi — no niezes un izsitumiem tīru ādu un pilnvērtīgu dzīves kvalitāti pacientam.

S. Paudere–Logina

Psoriāzes pārvaldība 21. gadsimtā. Izaicinājumi un iespējas

Psoriāze ir iekaisīga, hroniska papuloskvamoza ādas slimība indivīdiem visās vecumgrupās, 2—3 % iedzīvotāju Eiropā. [1; 2] Psoriāzei ir vairāki klīniskie varianti, no kuriem biežākais — plātnīšveida psoriāze jeb psoriasis vulgaris, kas klīniski izpaužas ar norobežotām sārtām papulām un plātnītēm, klātām ar sudrabainām, irdenām zvīņām (1. attēls). Psoriāzes attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai un provocējošiem ārvides faktoriem, bet galveno lomu psoriāzes patoģenēzē spēlē iekaisuma citokīni IL17 un IL23. [3]

A. Erta, A. Zavorins

Pieaugušo akne

Akne ir hroniska, iekaisīga, daudzfaktoru mata—tauku dziedzera vienības slimība. Pēdējos gados aizvien biežāk sāk pievērst uzmanību pieaugušo aknei. Akne pieaugušo vecumā var persistēt, recidivēt vai pirmo reizi parādīties pēc 25 gadu vecuma. [1; 2] Akne negatīvi ietekmē pacienta psihosociālo sfēru. Pacientiem biežāk novēro sliktāku pašvērtējumu, trauksmi, depresiju. [1; 3] Pieaugušo akne ir rezistentāka pret ārstēšanu nekā akne pusaudžu vecumā.

G. Bērziņa, E. Sālījuma, O. Prokofjeva

Melanocitāro jaunveidojumu īpatnības grūtniecības laikā

Pēdējos gadu desmitos ādas vēža sastopamība pieaugusi visā pasaulē, arī Latvijā. [1; 2] Ļaundabīgas melanomas gadījumu skaits eksponenciāli pieaudzis eiropiešiem ar I—III ādas fototipu. [3] Tiek ziņots, ka melanoma ir visizplatītākais ļaundabīgais audzējs grūtniecības periodā, sastopamība 5—10 gadījumi uz 100 000 grūtnieču, 25 % no visiem ļaundabīgajiem audzējiem, kas tiek diagnosticēti grūtniecības laikā. [1; 4; 5] Ir izdalīta atsevišķa diagnoze — ar grūtniecību asociēta melanoma. Tā ir melanoma, ko diagnosticē grūtniecības laikā vai 12 mēnešus postpartum. [6]

M. Jakuba–Zolotarjova, R. Karls, L. Freiberga

Onihomikoze. Svarīgākais — pacienta un ārsta pacietība ārstējot

Onihomikoze klīnicistu praksē ir starp biežākajām naga infekcijām un var būt iemesls pacienta psihosociālām problēmām un diskomfortam, sāpēm naga apvidū. Zināmi vairāki riska faktori — hiperhidroze, tinea pedis, psoriāze, kā arī tādi eksogēni faktori kā ciešu apavu nēsāšana, nagu traumatisms, higiēnas un aprūpes pārkāpumi. Risku palielina blakusslimības: cukura diabēts, imūnsupresija, vēnu nepietiekamība, perifēro artēriju slimība un citas.

S. Paudere–Logina, E. Bataraga