Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts deguna dobuma gļotādas iekaisums. AR izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem: aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi, šķaudīšanu. AR klīniskās izpausmes parasti labi pazīstamas gan ārstiem, gan pacientiem, taču ne vienmēr diagnostika ir viegla. Tāpēc šajā rakstā galvenokārt raksturota AR diagnostika un ārstēšana.
Kontaktdermatīts ir vispopulārākā profesionālā slimība ar milzīgu nozīmi gan indivīdam, gan sabiedrībai. Alerģiskā kontaktdermatīta diagnosticēšanā ārstiem nepieciešama pacietība, augsts profesionālo zināšanu līmenis un asa uztvere - īpaši, lai noteiktu šīs alerģijas cēloni. Rakstā galvenokārt aplūkoti primāri un alerģiski kontaktdermatīti un to ārstēšana.
Astmas menedžments vienlaikus ir vienkāršs un grūts uzdevums. Vienkāršs, jo lielai daļai pacientu simptomu kontroli var sasniegt viegli, vadoties pēc skaidri definētām vadlīnijām. Grūts, jo astma ir mutifaktoriāla slimība: vienmēr ir pacienti, kam optimālu kontroli sasniegt neizdodas, jo līdzīgi kā ar daudzām hroniskām slimībām vēl joprojām runājam par kontroli, nevis izārstēšanu. Pētījumiem astmas lauciņā raksturīga tematiska daudzveidība, kas daļēji aplūkota arī šajā literatūras apskatā.
Ādas krāsošana ar hennu ir ļoti sena tradīcija daudzās pasaules valstīs, dažās zemēs tā tiek piedāvāta arī tūristiem. Pēdējos gados Rietumu kultūrā jauniešiem arvien populārāki kļūst tetovējumi. Rakstā ieskats par hennu, tās kombinācijām un alerģisko bīstamību, ko pārliecinoši rāda trīs klīniskie gadījumi.
Pirmo substanci ar antihistamīnu aktivitāti atklāja Buvē un Stoubs 1937. gadā. Klīniskajā praksē pirmos H1-antihistamīnus - fenbenzamīnu, pirilamīnu, tripelēnamīnu un difenhidramīnu - ieviesa pagājušā gadsimta 40. gados. Pirmās paaudzes H1-antihistamīni nav pietiekami labi izpētīti pacientiem ar alerģiskām slimībām. Iepriekšējie pētījumi neatbilst mūsdienu standartiem. Toties otrās paaudzes antihistamīnu efektivitāte alerģiska rinīta un hroniskas nātrenes ārstēšanā ir labi pierādīta.
Alergoloģija kā klīniskās imunoloģijas nozare strauji sāka attīstīties XX gadsimta 60. gados ar fundamentālajiem atklājumiem imunoloģijā – IgE atklāšanu 1967. gadā. Alergoloģijas dienests Latvijā sāka veidoties 1969. gadā; šogad svinam 40 gadu jubileju – tā liek atskatīties uz paveikto un ieskicēt nākotnes uzdevumus.
Alerģiskā rinīta (AR) asociācija ar astmu ir labi zināma – līdz pat 50% dažādu autoru pētījumos, savukārt astmas pacientiem alerģisko rinītu atrod vairāk nekā 80% gadījumu. [1] Tāpat arī alerģiskā rinīta pacientiem, kam konstatē paaugstinātus bronhu reaktivitātes rādītājus, ir lielāks astmas attīstības risks. Pacientam ar AR ir trīs reizes lielāks astmas risks nekā vispārējā populācijā. Augšējo elpceļu alerģisks iekaisums ietekmē apakšējos elpceļus un vice versa.
Astma ir hroniska elpceļu iekaisuma slimība ar pieaugošu hiperreaktivitāti, obstrukciju, ierobežotu gaisa plūsmu (1. attēls), ko izsauc dažādi riska faktori. Tā kā plaušu slimību īpatsvars ar katru gadu attīstītajās valstīs pieaug un bronhiālā astma ir vadošā hroniskā respiratorā slimība visu vecumu bērnu vidū industrializētajās valstīs globāli, tad joprojām ir svarīgi šo problēmu aktualizēt gan profesionāļu vidū, gan visā sabiedrībā.
Kuņģa-zarnu trakta uzdevums neaprobežojas tikai ar barības vielu gremošanu un absorbciju. Svarīga funkcija ir aizsardzība pret potenciāliem patogēniem (to skaitā alergēniem) un tolerance pret nekaitīgiem aģentiem. Lai antigēns izraisītu imunoloģisku reakciju, tam jātiek garām kuņģa-zarnu trakta aizsardzības sistēmai, kam ir divu veidu mehānismi: imunoloģiskie un ne-imunoloģiskie. No tā, kādā veidā potenciālais alergēns šķērso kuņģa-zarnu trakta aizsargbarjeras, var būt atkarīgs tā potenciāls. Rakstā vērsta uzmanība uz ne-imunoloģiskiem kuņģa-zarnu trakta aizsardzības mehānismiem, uzsverot pilnvērtīgi funkcionējoša kuņģa-zarnu trakta lomu pārtikas alerģijas gadījumā.
Gaiss ap mums ir unikāla vide. Diemžēl to, tāpat kā visu mūsdienu pasauli, skar negatīvas tendences. Gaisa piesārņojuma avoti ir daudzpusīgi: auto, biomasu sadegšana (t. sk. malkas apkure), augi, dzīvnieki, ķīmiskas substances. Pie mums tiem, kas ir brīvi no alerģijām, maijs ir viens no burvīgākajiem pavasara mēnešiem. Tomēr Eiropas populācijā pēdējo 30 gadu laikā sensitizācija pret ziedputekšņiem ir dubultojusies, ziedputekšņu sezona ir pagarinājusies par 10-11 dienām... Kamēr turpmākajās lappusēs pievērsīsimies galvenokārt šim aspektam, jāatzīmē, ka ziedputekšņi nav vienīgais inhalējamo alergēnu veids, tāpat kā alerģiskas reakcijas ir tikai viens no gaisa piesārņojuma radītajiem efektiem.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
