Angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi antihipertensīvie medikamenti un pārsvarā ļoti labi panesami. Lielos nejaušināta iedalījuma pētījumos pierādīts, ka angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi līdzekļi ne tikai arteriālās hipertensijas ārstēšanā, bet arī tādu saslimšanu kā diabētiska nefropātija, hroniska sirds mazspēja vai sirds mazspēja pēc miokarda infarkta terapijā. Ārstējot hipertensiju, angiotenzīna receptoru blokatori var būt vai nu pirmās izvēles medikamenti, vai arī tos var pievienot vēlākā ārstēšanas posmā.
β adrenoblokatori pieder XX gadsimta medicīnas zinātnes ievērojamākajiem sasniegumiem, tie ir viens no kardioloģijas stūrakmeņiem. Pasaulē sintezēts vairāk par simt savienojumiem ar β adreno receptorus bloķējošām īpašībām. Šīs grupas preparāti ir daudzveidīgi gan pēc darbības spektra, gan pēc lietojuma, gan pēc darbības ilguma un zāļu formas.
Latvijā gandrīz pusei iedzīvotāju ir paaugstināts arteriālais asinsspiediens. Visu aizvadīto gadsimtu meklēti līdzekļi arteriālā asinsspiediena normalizācijai. Redzamākie panākumi gūti piecdesmitajos gados, kad šim mērķim tika lietoti diurētiskie līdzekļi, tomēr tiem ir vērā ņemami trūkumi. Būtisku risinājumu piedāvāja angiotenzīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori. Pirmais šīs grupas preparāts kaptoprils medicīnas praksē ienāca 1975. gadā, pēc trim gadiem nākamais – enalaprils. Šodien pazīstami vairāk nekā desmit AKE inhibitoru grupas preparāti. Latvijā reģistrēti 10 monopreparāti un 9 kombinētie ar diurētiskiem līdzekļiem un kalcija antagonistiem. [1; 5; 7]
Lai zāļu receptēs pārietu uz aktīvās vielas jeb starptautiskā nepatentētā nosaukuma (SNN) rakstīšanu, vispirms jāizglīto sabiedrība. Kaut arī visnotaļ atbalstu Veselības ministrijas tālredzīgo, tomēr ne tik viegli īstenojamo ieceri par sabiedrības izglītošanu, tomēr manai publikācijai ir nedaudz cita motivācija, proti, uzskatu, ka tieši cilvēkiem, kuru amata daudzo pienākumu starpā ietilpst arīdzan zāļu receptes perfekta aizpildīšana un godprātīga pacientu informēšana par iespējami racionālākajām farmakoterapijas iespējām, publikācijas virsraksta gaismā būtu jārāda pārliecinoša erudīcija ne tikai jaunāko vai topošo kolēģu priekšā, bet - un tas ir daudz nozīmīgāk - arī savu pacientu priekšā.
Pastiprināta kuņģa skābes sekrēcija un ar to saistītās veselības problēmas bijušas aktuālas kopš cilvēces pirmsākumiem. Tāpat meklēti līdzekļi to novēršanai vai vismaz mazināšanai. Vēl pirms 100 gadiem šim nolūkam izmantoja nātrija bikarbonātu (dzeramo sodu), magnija oksīdu un krītu. Diemžēl šie līdzekļi nebija pietiekami efektīvi, lai gan deva īslaicīgu atvieglojumu, neitralizējot kuņģa skābi. Šajā apskatā raksturoti protonu sūkņa inhibitori omeprazols un pantoprazols, to kopīgais un atšķirīgais.
Stroncija ranelātam ir būtiski lielāka kaula atjaunošanas aktivitāte nekā bieži izrakstītajam bifosfonātam alendronātam – to pierāda visu laiku lielākā biopsiju pētījuma rezultāti, kas šā gada 24. martā tika prezentēti Eiropas Osteoporozes un osteoartrīta kongresā (ECCEO11-IOF) Valensijā. [1]
Līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem cukura diabēts bija ļoti smaga neārstējama slimība, kur diabētiskā koma parasti beidzās ar nāvi. Arī pēc insulīna ienākšanas medicīnas praksē mirstība bija augsta, tāpēc šī patoloģija pastāvīgi bija medicīnas zinātnes uzmanības centrā un tika meklēti jauni līdzekļi, kas spētu palīdzēt slimības attīstības agrīnās stadijās, būtu ērtāki lietošanā un kam būtu mazāk blakņu. Pēc ilgstošiem meklējumiem medicīnas praksē 2006. gadā ienāca jauns preparāts - sitagliptīns.
Saskaņā ar zāļu reģistrācijas dokumentāciju (zāļu aprakstiem), kas ir spēkā Latvijā, iekšķīgi lietojami metamizola monopreparāti ir kontrindicēti bērniem līdz 15 gadu vecumam. Metamizola monopreparāts parenterālai ievadīšanai ir kontrindicēts bērniem līdz 16 gadu vecumam. Metamizols ir kontrindicēts arī grūtniecības un zīdīšanas laikā.
2011. gadā atzīmējama viena no ļoti nozīmīgām medicīnas jubilejām – kopš statīnu dzimšanas apritēs 40 gadu. Par holesterīna līmeņa koriģēšanu tiek runāts un rakstīts tik bieži, ka, šķiet, ir grūti pārsteigt ar jaunumiem šajā medicīnas nozarē. Bet tik un tā vai ik dienu parādās aizvien jaunas ziņas par šo unikālo preparātu jaunatklātajām vai apstiprinātajām īpašībām.
Naproksēns pieder fenilpropionskābes atvasinājumu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai. Naproksēns patentēts 1968. gadā kā nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis, bet klīniskajā praksē tas ienāca 1974. gadā pēc vispusīgas preklīniskās izpētes. Labās panesamības un zemās toksicitātes, bet galvenokārt efektivitātes dēļ preparāts pasaulē kļuva populārs, par ko liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits sniedzas trīs desmitos.
