Pusaudzis ir sarežģīta vecumgrupa — grūtības sadarboties var būt ne tikai ģimenes lokā, bet arī ārsta kabinetā. Speciālisti atzīst, ka šajā vecumā pie ārsta dodas visretāk, un, ja tomēr atnāk, tad tas lielākoties ir vecāku neatlaidības dēļ. Kādām problēmām jāpievērš uzmanība, strādājot ar pusaudzi? Domās par to dalās četri speciālisti.
Pusaudzis jāiedrošina, jāvieš uzticība
ĢIMENES ĀRSTA VIEDOKLIS
(Dr. D. Spilnere–Pūciņa)
Ģimenes ārsta praksē pusaudži pieskaitāmi pacientu grupām, kas mūs apmeklē visretāk. Sociālās vides straujā mainība, informācijas plūsmas ātrums, jaunāko tehnoloģiju attīstība, vides piesārņojums un izmaiņas ekosistēmā varētu būt iemesls dažādu slimību attīstībai un arīdzan iemesls tam, kāpēc pacients līdz savam ārstam neatnāk. Uzskatu, ka atbildība jāuzņemas visai sabiedrībai, katrai ģimenei — būt sociāli un personīgi atbildīgiem par pusaudžu veselību un dzīvesveidu.
Starp pusaudzi un ģimenes ārstu jāvalda īpašai uzticībai, jābūt pareizam dialogam, lai tas radītu tālāku saikni un pacients būtu drošs, motivēts un vēlāk pats atnāktu pie ārsta. Protams, šādam modelim ideālā praksē būtu jāveidojas pakāpeniski, diemžēl, aprūpējot arī citas pacientu grupas, tam ne vienmēr pietiek laika.
Profilaktiskās apskates
Pusaudžu profilaktiskajās apskatēs uzmanību pievēršam tam, vai vispārējā fiziskā attīstība atbilst vecumam, analizējam skeleta un muskulatūras attīstību, vērtējam stājas traucējumus, skoliozi (kuras gadījumu skaits pieaug).
Diezgan bieži dzirdam, ka pusaudzim ir liela fiziskā slodze, viņš nopietni nodarbojas ar kādu sporta veidu, bet procesā nav piesaistīts speciālists, kas kontrolētu fizisko sagatavotību, — tas varētu būt fizioterapeits vai rehabilitologs, kas spētu palīdzēt jau agrīnāk, iekams nav radušās nopietnākas problēmas. Šāds modelis gan tiek izmantots praksē, jo nereti to pasaka treneris vai ģimenes ārsts, veicot profilaktisko apskati.
Ja ar kādu no sporta veidiem pusaudzis nodarbojas nopietni, būtu vēlama fizioterapeita vai rehabilitologa konsultācija un, iespējams, jāveido individuāla treniņu programma. Noteikti vajadzīga individualizēta ārstnieciskā vingrošana, izvērtēta ergonomika, dažādas citas fizioterapijas metodes pēc speciālistu ieteikumiem.
Acu veselība
Pusaudži pieaugoši sūdzas arī par redzes traucējumiem. Visbiežākās refrakcijas problēmas ir tuvredzība (miopia), astigmatisms, hipermetropija (bieži jau bērnībā).
Problēmas progresēšanu, protams, veicina digitalizācijas attīstība, īpaši tad, ja redzes traucējumi konstatēti agrīni. Tas notiek salīdzinoši lēnākā periodā, novērojumi rāda, ka sabiedrības un ģimenes līdzdalība šajā aspektā ir visai kūtra. Redzes traucējumus konstatējam galvenokārt pēc nosūtīšanas pie speciālista, nopietnākos gadījumos jau profilaktiskās apskatēs vai vizītēs.
Nedaudz retāk, bet bērnu okulisti konstatē arī nopietnākus iekaisumus acīs, traumas (īpaši vasaras brīvlaikā). Dažādi iekaisumi saistīti ar vispārīgām slimībām (artrīts, cukura diabēts un citas). Speciālista ieteikumus cenšamies ar pacientu pārrunāt atkārtoti.
Ilgā pie ekrānierīcēm pavadītā laika dēļ pastiprinās arī sausās acs simptomi — acu asarošana, graušana, diskomforts.
Atkarības
Arvien vairāk ģimenes ārsta praksē ir gadījumi, kad pusaudža vecāki konstatējuši atkarību raisošu vielu lietošanu. Bieži vien neizdodas rast ātru un efektīvu risinājumu, jo šis ir jautājums par komandas darbu, nereti strupceļā tas iekļūst tieši pieaugušo dēļ. Domāju, ka šī ir tēma arī ģimenes ārstiem — mācīties un analizēt, padziļināti izprotot šo problēmu, izstrādāt shēmas/algoritmu, lai operatīvi sniegtu padomu, un mērķtiecīgi nosūtīt pie speciālistiem. Diemžēl savlaicīgi tikt pie valsts apmaksātiem speciālistiem šādos gadījumos ir tikpat kā neiespējami.
Uztura paradumi
Pareizu uzturu, izpratni par to plaši apspriež un pārrunā gan ģimenē, gan plašsaziņas līdzekļos un skolās. Man nav datu par svara problēmām pusaudžiem Latvijā, bet, aprunājoties ar kolēģiem, nevarētu teikt, ka tā samazinās. Drīzāk pieaug.
Arī šajā problēmu lokā varam piesaukt modernās tehnoloģijas un piesātināto pārstrādātās pārtikas produktu tirgu, kas dažādos veidos atbrīvo pusaudžus no vajadzības tērēt enerģiju, veicina mazāk kustēties, staigāt kājām un izvēlēties ātri pieejamu un neveselīgu pārtiku. Tomēr gribētu uzsvērt, ka pareiza vai veselīga pārtikas izvēle un ēšanas paradumi nāk no ģimenes: ja vecāki nepievērš tam pastiprinātu uzmanību, neprot un nezina produktu uzturvērtību, nevēlas to noskaidrot, paši lieto neveselīgu pārtiku, pret to attiecas vieglprātīgi, tad mazticams, ka skolā pusaudzis par šiem jautājumiem domās, drīzāk pretēji, jo lielā izsalkumā nebūs vietas, kur aiziet pusdienās vai nopirkt ko veselīgu, toties nostrādās veikaliņš pāri ielai, kur nopirkt čipsus un saldinātos dzērienus.
Profilaktiskajās apskatēs ģimenes ārstam būtu jāpievērš uzmanība sarunai ne tikai ar pusaudzi, bet arī ar viņa vecākiem: jāskaidro iespējamie riski hronisku slimību attīstībai, kuras saistītas ar palielinātu ķermeņa masu, un vajadzības gadījumā jānosūta pie speciālista (uztura speciālista, dietologa, endokrinologa). Veselīgi ēšanas paradumi būtiski samazinās pusaudžu risku nākotnē saslimt ar sirds—asinsvadu sistēmas slimībām un cukura diabētu.
Ādas veselība
Dažādas pusaudžu ādas problēmas varētu būt biežs jautājums arī ģimenes ārsta praksē, taču speciālistu nereti pacients pats sameklē jau pirms konsultācijas pie ģimenes ārsta. Visbiežākā problēma ir pusaudžu acne vulgaris un dažādi dermatīti, dažādu veidu pigmentācija un ādas veidojumi.
Pusaudžu akni vairāk ārstē bērnu dermatologi, bet atopiskie dermatīti paliek ģimenes ārsta kompetencē. Ja pusaudzim konstatējam kādu ādas veidojumu, atbilstoši izmeklējam. Pašiem pusaudžiem ādas problēmas ir visai aktuālas, jo viens no noteicošajiem pilnvērtīgas personības redzējumiem pusaudzim ir ārējais izskats.
Darbs ir ne tikai ar pacientu, bet arī ar vecākiem, kārtējo reizi pievēršamies izglītošanai: individualizēti pareizai ādas kopšanai un medikamentozai terapijai.
Mutes veselība
Šis jautājums ļoti maz interesē pašu pusaudzi, sevišķi, ja nav vizuālu kosmētisku problēmu. Bet joprojām runājam un atgādinām par mutes dobuma higiēnu, par profilaksi pie higiēnista un stomatologa, par elementāru zobu diegošanu, par biežākajām diētas kļūdām, kas ietekmē mutes dobuma veselību.
Dažkārt iespēju robežās izvērtējam arī individuāli sarežģītākus gadījumus. Šī problēma ir diezgan aktuāla, bet profilaktiskajās apskatēs nereti tiek piemirsta.
Psihoemocionālā veselība
Noteikti šajā vecumā jārunā arī par psihiskajām slimībām — depresiju, trauksmi, dažādām hiperreaktivitātēm, uzvedības traucējumiem, dusmu lēkmēm, kas visai bieži ir ģimenēs, kuru pusaudži sākuši klaiņot. Izvērtēt palīdz bērnu psihiatrs. Tālākais jau atkal ir komandas darbs.
Atkarības
Aktuāla arī virtuālā atkarība jeb atkarība no datorspēlēm. Noslēgtam un trauksmainam pusaudzim, kuram grūti komunicēt reālajā dzīvē un, iespējams, ir problēmas draugu lokā, šāda veida atkarība izveidosies diezgan ātri. Arī šajā jautājumā ģimenes ārsts sākotnēji konsultēsies ar psihiatru, bet reizē nezaudēs kontaktu ar pacientu.
Hroniskas slimības
Dažādas vispārējas hroniskas slimības pusaudžiem katrā ģimenes ārsta praksē atšķiras. Cenšamies pēc dzimšanas un pirms pastiprinātas slodzes skolā pārbaudīt sirds veselību (EKG, EhoKG, iespējams, kardiologa konsultācija). Pusaudžiem, kas ar kādu sporta veidu nodarbojas nopietnāk, tas tiek izdarīts apskatēs sporta skolā vai klubā. Bet tādas pārbaudes neveic visās ģimenes ārstu praksēs, tāpēc joprojām diagnosticējam dažādas iedzimtas patoloģijas.
Arī pusaudžu vecumā diezgan izplatītas dažādas alerģijas (mājas putekļi, ziedputekšņi, arī pārtika). Tāpat arī bronhiālā astma, cukura diabēts un dažādas kuņģa—zarnu trakta slimības. Diagnostikas nolūkā pacients tiks nosūtīts uz izmeklējumiem, bet strādā arī atpakaļejošā saikne, jo ar šo slimību uzraudzību un terapijas kontroli parasti problēmu nav.
Vasaras periodā arī ģimenes ārsta praksē parādās pusaudžu traumas un to sekas. Protams, cenšamies to pārrunāt, bet šis ir ģimenes iekšējās kartības un izpratnes jautājums — veicināt arī pusaudža atbildību pašam par savu veselību.
Jebkuru mērķtiecīgu medikamentozo terapiju (dažādām slimībām, arī hroniskām), šķiet, nevarētu nosaukt par problēmu loku pusaudžu vecumgrupā ģimenes ārsta praksē (vismaz daļai noteikti tā nav problēma). Ja dialogs ir veiksmīgs un ir savstarpēja uzticēšanās (protams, tie ir arī vecāki), tad arī līdzestība medikamentu lietošanā būs laba.
Vecāku ietekme
Būtiska profilaktiskajā apskatē ir arī saruna ar pusaudža vecākiem, uzdodot konkrētus jautājumus, kas mērķtiecīgi varētu atklāt, vai ir kāda problēma. Svarīgi ir katram pacientam sniegt nepieciešamo uzmanību ģimenes ārsta iespēju un laika robežās.
Šī pacientu grupa — pusaudži — ir kā pieauguši cilvēki, tikai mazliet jūtīgāki, ievainojamāki un nedrošāki. Pusaudzis noteikti nebūs tas, kas atminēsies aiziet pie ģimenes ārsta uz apskati, īpaši tad, ja sūdzību nav, tāpēc šis darbs būtu jāveic ar pacienta vecākiem.
Pārdomām
Skatoties kontekstā uz būtiskāko, neanalizējot individuālus gadījumus, pusaudžu problēmas dažādos līmeņos būs visās praksēs, kur ir pusaudži. Sekundārs jautājums — cik bieži varam pusaudzi piesaistīt, lai viņš atnāktu uz profilaktisko apskati, un ir pavisam lieliski, ja spējam pārrunāt arī citus jautājumus, kas tiešā veidā nav saistīti ar pacienta apskati.
Pusaudža psihiskā veselība — Prioritāte veselības aprūpē
BĒRNU PSIHIATRA UN PSIHOLOGA VIEDOKLIS
(Dr. Ņ. Bezborodovs, N. Konstantinovs)
Pašlaik pasaulē pieaug interese par pusaudžu psihisko veselību. Tā kā palielinās dažādu pusaudžiem raksturīgu psihisko grūtību izplatība, tās ierindojas starp būtiskākajiem veselības riska faktoriem. Tiek lēsts, ka 10—19 gadu vecumā 16 % no globālā slimību sloga rodas dažādu psihisku traucējumu dēļ, bet trešais biežākais nāves cēlonis 15—19 gadu vecumgrupā ir pašnāvība. [1]
Puse no dzīves laikā konstatējamiem psihiskiem traucējumiem sākas līdz 14 gadu vecumam, aptuveni katrs piektais pusaudzis piedzīvo kāda veida psihiskās veselības grūtības [2] — šī joma nenoliedzami pelnījusi būt starp veselības aprūpes sistēmas prioritātēm.
Situācija Latvijā
Arī Latvijā pusaudžu psihiskā veselība aizvien biežāk nonāk speciālistu un sabiedrības uzmanības centrā.
Skaidru priekšstatu par psihisko traucējumu izplatību valstī gan ir grūti iegūt — aprūpi sniedz virkne dažādu pakalpojumu sniedzēju, turklāt, kā rāda citu valstu pieredze, stigmatizācijas un ierobežotās pieejamības dēļ vairumam pusaudžu psihiskie traucējumi paliek nediagnosticēti vai arī palīdzību viņi saņem novēloti.
Tikmēr daži pētījumi ļauj domāt, ka Latvijas situācija vai nu līdzinās citām Eiropas valstīm, vai ir mazliet drūmāka: piemēram, Latvija ierindojas 2. vietā attīstīto valstu starpā pēc mobinga izplatības skolās, katrs trešais pusaudzis ir cietis no vardarbības, [3] kas ir viens no lielākajiem psihisko traucējumu riska faktoriem. Latvija ieņem 6. vietu pēc pabeigto pašnāvību skaita 15—19 gadu vecumgrupā, viens no septiņiem Latvijas pusaudžiem ir pārdomājis iespēju sevi nogalināt. [4] Šie apstākļi liek īpašu uzmanību pievērst pusaudžu psihiskajai veselībai. [5]
Pusaudžu vecumposms
PVO pusaudžu vecumposmu definē kā vecumu starp 10 un 19 gadiem. [6] Lai arī pētnieki diskutē par šīs robežas paplašināšanu (līdz pat 25 gadu vecumam — brīdim, kad noslēdzas CNS nobriešana), pusaudzības sākums ir skaidri saistāms ar pubertātes iestāšanos. Tā ir kompleksa bioloģisko procesu virkne, kuras gaitā notiek ģenētiski ieprogrammēta hormonālās sistēmas pārkārtošanās, kas izsauc virkni fizioloģisko izmaiņu cilvēka organismā, tostarp dažādu smadzeņu struktūru strauju nobriešanu.
Taču nobriešanas process nav vienmērīgs — tam raksturīga izteikta asinhronitāte: smadzeņu zemgarozas reģioni (tādi kā limbiskā sistēma), kas ir iesaistīti afektu veidošanā, uzvedības motivācijā un soda—atalgojuma sistēmas darbībā, pubertātes procesā nobriest ātrāk par smadzeņu garozas reģioniem (piemēram, prefrontālā garoza), kuru galvenais uzdevums ir uzvedības inhibīcija, pašregulācija, problēmu risināšana, plānošana un lēmumu pieņemšana.
Tāpēc pusaudža organisms kļūst īpaši uzņēmīgs pret vides ietekmēm. Pusaudžu vecumā bērnu uzvedība daudz biežāk ir tāda, kas var radīt ilgtermiņa negatīvas sekas uz veselību. Augsta riska uzvedības dēļ strauji pieaug mirstība no ārējiem nāves iemesliem.
Atšķirībā no agrīnā bērnībā biežāk diagnosticējamiem psihiskiem traucējumiem, kam pārsvarā ir neirobioloģiska izcelsme un kas izpaužas ar dažādu CNS funkciju attīstības traucējumiem, pusaudžu vecumposma problēmas pārsvarā izpaužas kā emociju regulācijas traucējumi un problemātiska uzvedība.
Kad vēršas pie speciālista?
Visbiežāk pusaudži un viņu vecāki vēršas pēc palīdzības ar šādām sūdzībām:
- garastāvokļa traucējumi (depresija) — raksturīga nomāktība, izolēšanās, nogurums, zems pašvērtējums un domas par pašnāvību. Pusaudzis var būt pārstājis iet uz skolu vai apmeklēt pulciņus. Var būt paškaitējums; par to liecina rētas uz rokām vai kājām. Šādos gadījumos īpaši jāizvērtē pašnāvības risks;
- trauksmes spektra traucējumi — parasti izpaužas kā izteikts diskomforts sociālās situācijās: skolā, ar draugiem vai nepazīstamiem cilvēkiem. Dažreiz raksturīga nebeidzama uztraukšanās, paniskas bailes vai psihosomatiskas sūdzības. Palīdzība nepieciešama, ja trauksme ietekmē pusaudža ikdienas funkcionēšanu vai izraisa kaitējošas darbības, piemēram, matu plēšanu vai sejas knibināšanu;
- augsta riska uzvedība — nereti saistīta ar alkohola vai narkotisko vielu lietošanu. Pusaudzis var būt agresīvs pret vienaudžiem vai pieaugušajiem, izteikti opozicionārs, pārkāpj vispārpieņemtās uzvedības normas, nonāk policijas redzeslokā. Šādos gadījumos vispirms jāizvērtē pusaudža sociālais fons un vides ietekme;
- citas grūtības (retāk) — ēšanas traucējumi, kas izpaužas kā apsēstība ar svaru un tā samazināšanu. Psihotiski traucējumi, attīstoties šizofrēnijai, vai psihotiski traucējumi pēc narkotisko vielu lietošanas. Identitātes neskaidrība un inkongruence, kas var skart dzimumu, seksuālo orientāciju vai citas jomas.
Terapija
Visbiežāk psihisko traucējumu pamatā pusaudžu vecumposmā ir komplicēta dažādu bioloģisku, psiholoģisku un vides riska faktoru mijiedarbība. [7] Tāpat pusaudžiem raksturīga izteikta traucējumu komorbiditāte, vienlaikus pastāvot vismaz diviem traucējumiem.
Lai palīdzētu pusaudžiem ar psihiska rakstura grūtībām, izmantojami trīs pamata intervenču veidi: psiholoģiskā, farmakoloģiskā un ģimenes/vides.
Psiholoģiskā terapija
Parasti rekomendējama kā pirmā izvēle, ja traucējumi viegli un vidēji smagi, vai kombinācijā ar farmakoloģisko terapiju arī smagu traucējumu gadījumā. Var iekļaut kognitīvi biheiviorālo īstermiņa terapiju, psihodinamisko terapiju, virkni citu psihosociālu intervenču.
Svarīgi, lai terapijas modalitāti pamatotu zinātniski pierādījumi. Tāpat liela loma darbā ar šā vecumposma pacientiem ir terapeita personiskajām kvalitātēm un kompetencēm.
Farmakoloģiskā terapija
Parasti kombinējama ar psiholoģisko terapiju tad, ja psihiskie traucējumi smagi vai rezistenti. Medikamentu arsenāls, kam būtu pierādīta efektivitāte šajā vecumposmā, pagaidām nav plašs: depresijas terapijā kā pirmās izvēles preparāts rekomendējams SSAI klases antidepresants fluoksetīns. SSAI grupas antidepresantus lieto arī trauksmes spektra traucējumiem kombinācijā ar psiholoģisko terapiju. [8]
Ģimenes un vides intervence
Ģimenes iesaiste ievērojami uzlabo terapijas prognozi, īpaši gadījumos ar problemātisku uzvedību, atkarības vielu lietošanu un ēšanas traucējumiem. Arī skolā pusaudzis var gan saņemt uzvedības regulācijai vajadzīgo ārējo motivāciju no pieaugušajiem, gan attīstīt izziņas spējas un problēmu risināšanas prasmes.
Pusaudžiem ar augstu pašnāvības risku apkārtējo iesaiste līdz ar piekļuves ierobežošanu letāliem līdzekļiem ir efektīvākais veids, kā samazināt apdraudējumu. [9]
Kopsavilkumā
Pusaudžu psihiskā veselība ir īpaši nozīmīga veselības aprūpes nozare, jo saistās ar ievērojamiem riskiem jauniešu veselībai un dzīvībai. Raksturīgākās psihiskās grūtības šajā vecumgrupā biežāk izpaužas kā emociju regulācijas un uzvedības traucējumi.
Iejaukšanās nepieciešama, ja pusaudzim radušās grūtības ikdienas funkcionēšanā. Visbiežāk palīdz psiholoģiskā terapija vai tās kombinācija ar farmakoterapiju, liela loma terapijas procesā ir ģimenes un vides iesaistei.
Mūsdienu dzīvesveida sekas — aptaukošanās
UZTURA SPECIĀLISTA VIEDOKLIS
(L. Federa)
Šajā rakstā izvēlējos izcelt tieši aptaukošanos un ēšanas traucējumus, jo tās ir ļoti aktuālas problēmas ne tikai Latvijā.
Aptaukošanās
Skaitliski biežāk sastopamā veselības problēma jauniešiem. Bērnu un jauniešu aptaukošanās ir mūsdienu mainīgā dzīvesveida sekas, ir pat izveidojies apzīmējums “adipogēna vide”. Nozīmīgākās tendences šādas vides attīstībā:
- daudzveidīgu, kalorijām bagātu pārtikas produktu pārmērīga pieejamība,
- arvien pieaugošais šo pārtikas produktu reklāmu daudzums,
- saldumu un cukuru saturošo dzērienu pieejamība,
- pusfabrikātu un ātro uzkodu patēriņš ikdienā,
- ikdienas fizisko aktivitāšu samazināšanās (lifti, pazemes stāvvietas, eskalatori u.c.),
- ilgāka laika pavadīšana pie televizora un datora,
- stress,
- miega trūkums,
- palielināti porciju izmēri (šī tendence mūsdienās kļūst arvien aktuālāka, jo porcijas kļūst arvien lielākas. Svarīgi pārtraukt ēst tad, kad ir sāta sajūta, nevis tad, kad uz šķīvja vairs nekas nav palicis).
Ja bērnu un jauniešu aptaukošanos laikus neārstē, tā attīstās pieaugušo līmenī un tiek asociēta ar daudzu slimību riskiem: kardiovaskulāro slimību, glikozes metabolisma traucējumu, 2. tipa cukura diabēta, metaboliskā sindroma, taukainās hepatozes, ortopēdiskiem traucējumiem u.c.
Otrā tipa cukura diabētu agrāk sauca arī par pieaugušo diabētu, jo tas attīstījās galvenokārt tikai pieaugušajiem. Mūsdienās slimība skar arvien vairāk jauniešu. Pretēji 1. tipa cukura diabētam 2. tipa cukura diabēts nav autoimūna slimība. Šīs slimības attīstībā izšķirīgi ir vides faktori. Uzturā lietojot pārāk daudz cukuru saturošu produktu un dzīvesveidā iekļaujot pārāk maz sportisko aktivitāšu, organismā veidojas pastāvīgs cukura pārpalikums, tāpēc aizkuņģa dziedzerim jādarbojas pastiprinātā režīmā, lai visu cukuru transportētu uz šūnām un izmantotu.
Rezultātā šūnas vairs tik labi nereaģē uz insulīnu, veidojas rezistence. Cukura līmeņa kontrolei nepieciešams vairāk insulīna, bet aizkuņģa dziedzeris tiek “izsmelts” un rodas deficīts. Cukura līmenis asinīs paaugstinās.
Aptaukošanās negatīvi ietekmē ne tikai cilvēka fizisko, bet arī psihisko stāvokli. Bērnus un jauniešus ar lieko svaru vienaudži nereti apceļ un izsmej. Sekas ir “stresa/emocionālā ēšana”, kad ēšana ir atbildreakcija emocionālajam stāvoklim: ēd arī tad, kad ēst nemaz negribas. Emocionālā ēšana nozīmē to, ka pārtikas uzņemšanu kontrolē emocijas, nevis ķermenis. Tas pusaudzi ierauj tādā kā apburtajā lokā.
Ar ēšanu saistīti sindromi
Kad runā par aptaukošanos, svarīgi izcelt divus ēšanas sindromus: “Binge–Eating–Disorder” un “Night–Eating–Syndrom”. Tikai 20—30 % jauniešu ar aptaukošanās problēmām rodas aizdomas par “Binge–Eating–Disorder”, kas ir ēšanas traucējums. To raksturo periodiska nepārvarama tieksme pēc ēdiena, pazūd spēja kontrolēt pārtikas uzņemšanu. Pretstatā, piemēram, bulīmijai, kad pēc šādām nekontrolētas ēšanas epizodēm tiek izraisīts vemšanas reflekss, lai uzņemto izvadītu, “Binge–Eating–Disorder” gadījumā netiek darīts nekas. Līdz ar to ilgtermiņā šādas epizodes izraisa aptaukošanos.
“Night–Eating–Syndrom” nav ēšanas traucējums. Par šo sindromu varam runāt, kad vismaz 25 % no dienā uzņemtā enerģijas daudzuma tiek uzņemts vēl pēc pēdējās ēdienreizes un/vai ir miega traucējumi (vēlās ēšanas dēļ). Diemžēl līdz šim sindroms ir maz pētīts un tāpēc vēl nav iekļauts starptautiskajā slimību klasifikatorā (SSK–10).
Riska faktori
Dažus riska faktorus ietekmēt grūti — tie ir ģenētiskie faktori. Pētījumi ar dvīņiem un adopcijas bērniem rāda, ka ĶMI vairāk korelē ar bioloģiskajiem vecākiem, nevis ar apkārtējo vidi (šeit domāti audžuvecāki).
Pie riska faktoriem, kas, iespējams, var ietekmēt aptaukošanās attīstību bērnu un jauniešu vecumā, pieskaita nediagnosticētu grūtniecības diabētu, slikti kontrolētu grūtniecības diabētu, smēķēšanu grūtniecības laikā un pārāk īsu barošanas ar krūti periodu.
Jāuzsver, ka pamats veselīgam uzturam un citiem uzvedības modeļiem tiek likts agrīnā dzīves posmā un ka bērnus veido pieaugušo paraugs. Īpaši nozīmīgs profilakses pasākums ir jauno ģimeņu izglītošana.
Terapijas iespējas
Aptaukošanās terapijā milzīga nozīme ir gan pacienta, gan viņa ģimenes motivācijai. Piemēram, Vācijā izveidotas ambulatoras terapijas iespējas tieši jauniešiem ar aptaukošanos. Pirms pacients tiek uzņemts šajā programmā, viņam jāpierāda, ka viņš un viņa ģimene ir pilnībā motivēti piedalīties.
Motivāciju jaunietis pierāda, vairākus mēnešus pirms tam regulāri apmeklējot kādu sporta programmu vai treniņus (futbolu, peldēšanu vai citus). Tikai pēc tam, kad pacients vairākus mēnešus trenējies un arī viņa ģimene izrādījusi gatavību mainīt ierasto dzīves modeli, jaunieti uzņem šajā programmā.
Aptaukošanās terapijai jebkurā vecumā vajadzētu būt multimodālai programmai, kas ietver uzturu, fiziskās aktivitātes un dzīvesveida maiņu. Izolēta uztura, fiziskās aktivitātes vai ikdienas paradumu maiņa nedod ilgtermiņa panākumus. Svara zaudēšanas programmai būtu jāsastāv no diviem posmiem: pirmkārt, liekā svara samazināšana, otrkārt, stabilizācijas fāze ar ilgtermiņa dzīvesveida maiņu, ar diētas un fizisko aktivitāšu maiņu.
Dažos gadījumos liekā svara samazināšanai jāapsver medikamentoza terapija. Par to vērts domāt tikai tad, kad svara samazināšanas terapija pēc 9—12 mēnešiem nav bijusi veiksmīga, konstatētas nopietnas blakusslimības vai ir apdraudēts pacienta veselības stāvoklis.
Bariatriskās operācijas efektivitāte svara samazināšanā pusaudžiem ir pierādīta daudzos klīniskos pētījumos. Tomēr jāņem vērā komplikāciju un blakusparādību risks. Ķirurģiska iejaukšanās būtu jāapsver kā pats pēdējais līdzeklis cīņā ar aptaukošanos.
Ēšanas traucējumi
Šī ir medaļas otra puse, par kuru nerunā tik bieži. Ēšanas traucējumi pieder psihisko un uzvedības traucējumu grupai (SSK–10) un ir vienas no visbiežākajām hroniskajām veselības problēmām Rietumeiropā. Šis termins ietver dažādas slimības, no kurām pazīstamākās ir anoreksija (Anorexia nervosa) un bulīmija (Bulimia nervosa).
Sastopami arī atipiskas formas abu ēšanas traucējumu veidi, cita veida psihisku traucējumu ietekmē izraisītas paniskas ēšanas un/vai vemšanas epizodes. Simptomātiski šie traucējumi izpaužas kā spēcīgas svara izmaiņas līdz pat galējam svara zudumam, patoloģiski izkropļota sava ķermeņa uztvere, paša izraisīta ēdiena izvadīšana no organisma (vemšana), pārspīlētas fiziskās aktivitātes, paniskas ēšanas epizodes, īslaicīga badošanās, diurētisku, ēstgribu nomācošu vai vairogdziedzera preparātu lietošana. Šie ēšanas traucējumi ir klāt visu laiku un dominē pār cilvēka prātu gan ikdienā, gan attiecībās ar apkārtējiem.
Ēšanas traucējumi galvenokārt skar meitenes un jaunas sievietes, tomēr procentuāli salīdzinoši daudziem puišiem novēro šo traucējumu agrīnas pazīmes. Anoreksijas attīstības diapazons 15—24 gadi, bulīmijas 16—19 gadi. “Binge–Eating–Disorder” parasti novēro ap divdesmito dzīves gadu un ⅓ gadījumu to novēro jauniem vīriešiem.
Jauniešu veselības rādītāji
Roberta Koha institūtā Vācijā no 2003. gada maija līdz 2006. gada maijam tika veikts apjomīgs jauniešu veselības stāvokļa apsekojums. Tā mērķis bija apkopot valsts mērogā reprezentatīvus datus par bērnu un pusaudžu veselības stāvokli vecumā no 0 līdz 17 gadiem.
Pētījumā piedalījās 17 641 bērns un pusaudzis (8656 meitenes, 8985 zēni). Ēšanas traucējumi tika vērtēti, izmantojot SCOFF anketu ar pieciem jautājumiem. Aizdomas par ēšanas traucējumiem rodas, ja apstiprinoša atbilde sniegta uz vismaz diviem jautājumiem.
- Vai tu izraisi sev vemšanu, ja jūties pārēdies?
- Vai tevi uztrauc tas, ka citreiz nevari pārtraukt ēst?
- Vai pēdējos trīs mēnešos esi zaudējis vairāk nekā sešus kilogramus svara?
- Vai tu uzskati sevi par resnu, kaut arī citi tevi redz kā pārāk tievu?
- Vai vari apgalvot, ka ēdiens valda pār tavu dzīvi?
Aptaujas rezultātos 21,9 % bērnu un pusaudžu 11—17 gadu vecumgrupā radīja aizdomas par ēšanas traucējumiem; meiteņu īpatsvars (aizdomas par ēšanas traucējumiem) bija par 28,9 % lielāks nekā puišu.
Ārstēšana
Ārstēšanā liela nozīme ir komandai. Tas nav viena speciālista lauciņš. Ciešā saiknē jāstrādā psihoterapeitam, ģimenes ārstam, uztura speciālistam. Ģimenei un visai apkārtējai videi (skolotājiem, nodarbību vadītājiem vai citiem cilvēkiem, ar ko pusaudzis dienas gaitās saskaras) jābūt atbalstošai un motivējošai.
Kāda ir uztura speciālista loma?
Uztura speciālistam ir savs nozīmīgs uzdevums šajā ārstēšanas procesā. Nereti cilvēki ar ēšanas traucējumiem diezgan precīzi zina viena vai otra uzturprodukta kaloriju daudzumu, bet niecīgas ir viņu zināšanas par to, kāds ir veselīgs uzturs. Uztura terapijas laikā pacients un viņa tuvinieki iegūst izpratni par to, kāds ir veselīgs uzturs, kādas uzturvielas cilvēkam nepieciešamas, mācās pagatavot dažādus ēdienus un saprast, kā dažādus pārtikas produktus miksēt un kādā veidā aizvietot, lai visas nepieciešamās uzturvielas uzņemtu nepieciešamajā daudzumā.
Tālāk tiek izstrādāts individuāls ēdienkartes modelis. Uztura speciālista uzdevums ir izzināt pārtikas produktu pieejamību un sniegt praktiskus norādījumus. Kopīgas ēšanas laikā tiek skaidrots optimāls porciju lielums. Regulāri tiek kontrolēts pacienta svars un ideālā gadījumā veikti regulāri bioimpedances izmeklējumi.
