Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs
“Lasot žurnāla Doctus oktobra rakstus, pieķēru sevi pie domas, ka uz visiem medicīnas jautājumiem (pat šķietami nesaistītiem, piemēram, GERS vai osteoporozi) neizbēgami skatos caur savas profesijas prizmu. Var ilgi ironizēt par “profesionālās deformācijas” veidošanos, bet tas laikam ir neizbēgams un dabisks process — uz visu skatāmies caur savas individuālās pieredzes optiku.”
“Ar lielu interesi izlasīju interviju ar izcilo prof. Guntaru Pupeli un kārtējo reizi aizdomājos par personības lomu vēsturē, medicīnas deontoloģisko kodolu ar mūsu mūžīgo kategorisko imperatīvu — palīdzēt, glābt, upurēties, dažreiz arī uz savas veselības rēķina.”
“Pārdomās par profesionālās izdegšanas profilaksi labi iekļaujas kolēģu raksts par omega–3 taukskābēm un to avotiem, jo tām ir būtiska (un šobrīd jau pietiekami labi pierādīta) loma mūsu spējā pretoties toksiskam stresam, kas ir viena no mūsdienu post–industriālās sabiedrības galvenajām sērgām.”
“Uzmanīgi lasīju arī Dr. Paulas Kļaviņas stāstu par viņas pieredzi divās ASV pediatriskajās slimnīcās un salīdzināju ar savu pieredzi, kad studiju laikā sešus mēnešus pavadīju Londonas Karaliskajā koledžā, kas man joprojām kalpo kā būtisks resurss un iedvesmas avots centienos uzlabot bērnu psihiatrisko aprūpi mūsu valstī. Uzskatu, ka ārzemēs gūtā pieredze ir ārkārtīgi svarīga, jo tad uz pierastiem procesiem var paskatīties caur citas sistēmas un pieredzes prizmu, no attāluma ieraudzīt stiprās un vājās vietas un pēc atgriešanās ar jaunu iedvesmu ķerties pie darba. Vienmēr savus studentus un rezidentus motivēju maksimāli izmantot iespējas, ko sniedz dažādas organizācijas un fondi (un šādu iespēju tiešām ir daudz), bet neaizmirst par to, ka šī pieredze visnoderīgākā ir tepat Latvijā.”
“Novēlu sev un visiem Doctus lasītājiem sekot kādam no iedvesmojošiem piemēriem, saglabāt jaunības un intereses dzirksti gan darbā, gan ārpus tā, ar optimismu skatīties nākotnē un veiksmīgi tikt galā ar izaicinājumiem, ko tā nesīs.”