Vitamīniem raksturīga daudzveidīga bioloģiskā aktivitāte, turklāt atsevišķiem vitamīniem dažas no darbībām var būt līdzīgas, bet dažas pat nesaderīgas. Vitamīni mijiedarbojas ar citiem līdztekus lietotajiem medikamentiem un arī savstarpēji, ja lieto vairākus vitamīnus reizē. Rakstā apskatīti literatūrā minētie nozīmīgākie vitamīnu savstarpējās mijiedarbības vēlamie un nevēlamie gadījumi, kā arī vitamīnu un citu medikamentu mijiedarbības izpausmes.
No vitamīnu vēstures
Nojausma, ka bez tīrām barības vielām un pietiekama kaloriju daudzuma uzturā nepieciešamas vēl kaut kādas vielas, parādījās jau sen. Ilgos jūras ceļojumos jūrnieki līdzi ņēma skābētus kāpostus - tie apkalpi pasargāja no cingas, kas tolaik jūras ceļojumos bija bieža parādība; piemēram, Magelāns ceļojumā apkārt pasaulei 2 gados no 230 jūrniekiem zaudēja 208 vīrus, kas esot nomiruši no cingas. Noslēpumaino vielu no kviešu dīgstiem 1911. gadā izdalīja poļu izcelsmes amerikāņu bioķīmiķis Kazimirs Funks, kas to nosauca par dzīvības amīnu jeb vitamīnu. Tas bija B1 vitamīns. Līdz ar šo atklājumu aizsākās intensīvi jaunu bioloģiski aktīvu vielu meklējumi, kam būtu vitamīnu īpašības, tas ir, tās atbilstu vitamīnu definīcijai, ko formulēja pirmie vitamīnu pētnieki. Vitamīni ir pēc ķīmiskās uzbūves dažādi organiskie savienojumi, kas nepieciešami cilvēkam un dzīvniekiem ļoti niecīgā daudzumā, salīdzinot ar galvenajām uzturvielām (olbaltumiem, taukiem, ogļhidrātiem un minerālvielām), lai normāli noritētu dzīvības procesi. Šim definējumam pašreiz atbilst apmēram 20 vielas, bet ir arī tādas vielas, kas atbilst daļēji, un tās dēvē par vitamīniem līdzīgām vielām. Intensīvs vitamīnu sintēzes, izdalīšanas no uzturvielām un izpētes process ritēja pagājušā gadsimta pirmajā pusē.
Darbības spektrs
Tika noskaidrots, ka vitamīnu darbības spektrs ir ļoti plašs. Tie veicina tauku, ogļhidrātu, olbaltumvielu metabolismu, veicina šūnu augšanu, gļotādu reģenerāciju, veicina labāku skābekļa izmantošanu audos, uzsūkšanās procesus no zarnām, aktivē fermentu darbību. Vitamīni piedalās asinsrades un asinsreces procesos, citu vitamīnu un mediatoru sintēzē, piedalās kalcija vielmaiņā. Tie darbojas kā antioksidanti, regulē asinsvadu caurlaidību, aktivē un stabilizē citus vitamīnus, aktivē imūnsistēmu. Šis plašais vitamīnu darbības spektrs droši vien nav pilnīgs, taču parāda šo vielu milzīgo nozīmi dzīvības procesā. Katram vitamīnam ir savs darbības spektrs un īpašību kopums. Dažas īpašības var būt līdzīgas kāda cita vitamīna īpašībām, bet var būt arī atšķirīgas un pat nesavienojamas īpašības. Tāpat vitamīnu darbība var pārklāties ar kādu citu līdztekus lietotu bioloģiski aktīvu vielu un labvēlīgi vai nelabvēlīgi to ietekmēt. Tātad pastāv kā vitamīnu savstarpējā mijiedarbība, tā arī citu līdztekus lietoto bioloģiski aktīvo vielu (arī medikamentu) un vitamīnu mijiedarbība.
Vitamīnu savstarpējā mijiedarbība
Vitamīnu savstarpējā mijiedarbība var izpausties dažādos veidos. To atsevišķi efekti var summēties un vitamīni cits citu var papildināt. Piemēram C, E un A vitamīnam ir antioksidantu īpašības. A vitamīns un karotīns gremošanas traktā aizsargā E vitamīnu no oksidācijas. Arī B12 vitamīns, folskābe un C vitamīns sadarbojas asinsrades procesā, katrs veicot savu funkciju. C un B2 vitamīns papildina viens otru. Ir labvēlīga A, B2 un C vitamīna ietekme uz redzes orgānu. Zobu attīstībai svarīga C un D vitamīna un kalcija darbība, turklāt to attiecībām jābūt sabalansētām. Kāda vitamīna trūkums var būt iemesls kāda cita vitamīna darbības mazināšanai. Tā B2 vitamīns nepieciešams B6, B9 (folskābes) un D vitamīna aktīvo formu veidošanā. Savukārt, ja ir kāda vitamīna hipovitaminoze, cits vitamīns tā trūkumu var mazināt. Tā B vitamīnu trūkumu daļēji kompensē C vitamīns, E vitamīna trūkumu mazina B1 vitamīns. Taču var būt arī pretējs efekts: ja kāda vitamīna ir par daudz, tas mazina cita efektu. Te var būt anatagonisms. Lielas B12 vitamīna devas mazina folskābes efektu, nikotīnskābe samazina B1 vitamīna efektu, savukārt B1 vitamīns mazina B2 vitamīna efektu. Lielas C vitamīna un folskābes devas (1 g un vairāk C vitamīna dienā) vājina B12 vitamīna koncentrāciju asinīs. Arī lielas D vitamīna devas mazina C vitamīna efektu. A un D vitamīnu "attiecības" var nosaukt "kurš vairāk, tas uzvar", jo lielas A vitamīna devas mazina D vitamīna efektu un pretēji. Tātad organismam reizē nepieciešami vairāki vitamīni un to daudzumam jābūt sabalansētam. Šo prasību pamanīja jau pirmo kombinēto polivit-amīnu preparātu veidotāji. Uz to norādīja franču pētnieki Gounelle, Blondin 1960. gadā publicētajā darbā "Common prescrire les vitamines".
Vitamīnu un citu preparātu mijiedarbība
Medicīnā lietojamo medikamentu daudzums skaitāms vairākos tūkstošos, vitamīnu skaits ir krietni pieticīgāks, taču to lietošana ikdienā ir izplatīta, tāpēc izvērtēt zāļu un vitamīnu iespējamo mijiedarbību ir grūti. Uzskatāmības dēļ minēšu literatūrā sastaptās atsevišķu vitamīnu mijiedarbības nozīmīgākās izpausmes ar citiem līdztekus lietotajiem medikamentiem. Atzīmēts, ka antacīdie līdzekļi un zāļu līdzekļi ar absorbējošām īpašībām, kā arī melnā tēja vājina vitamīnu uzsūkšanos. Hidralazīns, izoniazīds, penicilamīns, holestiramīns samazina vitamīnu efektivitāti, ja tos lieto līdztekus. Taukus saturošs uzturs veicina taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos, toties minerāleļļas, ko izmanto kā vēdera izeju mīkstinošos līdzekļus, gluži pretēji - vājina taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos.
Atsevišķu vitamīnu un citu medikamentu mijiedarbības izpausmes
A vitamīns
Ir zināmi 18 medikamenti, kas mijiedarbojas ar A vitamīnu. Neomicīns samazina A vitamīna absorbciju. Perorālie hormonālie kontracepcijas līdzekļi pastiprina A vitamīna koncentrāciju plazmā. A vitamīns samazina glikokortikosteroīdu pretiekaisuma darbību, ja tos šim nolūkam lieto iekšķīgi vai parenterāli kā pretiekaisuma līdzekļus. Retinoīdi un pretmikrobu līdzekļi, īpaši tetraciklīns, paaugstina intrakraniālo spiedienu, bet kopā ar citostatiskiem līdzekļiem palielina citostatisko līdzekļu toksicitāti. Uzturs, kas bagātīgi satur retinoīdus un/vai A vitamīnu, var veicināt A vitamīna hipervitaminozi un var parādīties A vitamīnam raksturīgie toksiskie efekti (skat. tabulu).
Tabula
Vitamīnu toksicitāte
D vitamīns
Ir zināmi vairāk nekā 150 medikamenti, ar kuriem mijiedarbojas D3 vitamīns. D vitamīna efektu mazina barbiturāti, pretkrampju līdzekļi, izoniazīds un rifampicīns, jo pavājina D vitamīna koncentrāciju asinīs. Arī acetilsalicilskābe mazina D vitamīna uzsūkšanos. Līdztekus D vitamīnam lietotie diurētiskie līdzekļi veicina hiperkalciēmiju, tāpat arī līdztekus lietoti kalcija preparāti. Kopā ar D vitamīnu neiesaka uzturā lietot skābeņskābi saturošus produktus, piemēram, spinātus, skābenes, rabarberus.
E vitamīns
Novērots vairāk nekā 200 savstarpēju mijiedarbību starp E vitamīnu un medikamentiem. Ja lieto lielas E vitamīna devas, pastiprinās varfarīna efekts. Līdztekus pretvīrusu līdzekļiem lietotas lielas E vitamīna devas var mazināt asinsreci. Konstatēts E vitamīna antagonisms ar K vitamīnu. Orlistats vājina E vitamīna uzsūkšanos.
K vitamīns
Ir antagonisms ar kumarīnu grupas antikoagulantiem. K vitamīns veicina asins recēšanu, savukārt varfarīns palēnina asinsreci, līdz ar to K vitamīns var mazināt varfarīna efektivitāti. Lietojot K vitamīnu, iespējams, jāpielāgo lielākas varfarīna devas.
B1 vitamīns
Nerekomendē līdztekus lietot ar antibiotikām un neiroleptiskiem līdzekļiem. B1 vitamīns pastiprina miorelaksantu darbību, bet nomāc citostatisko līdzekļu efektu un pavājina tiamīna specifisko aktivitāti, jo aizkavē tā pārvēršanos aktīvā formā, ja abus lieto reizē. B1 vitamīns nav stabils sārmainā un neitrālā vidē, tas jāņem vērā, izvēloties infūzijas šķīdumu.
B2 vitamīns
Nistatīns samazina B2 vitamīna efektu, tāpēc, lietojot nistatīnu, iesaka uzturu, kas bagāts ar B2 vitamīnu, - pienu, zivis, gaļu, pupas, lai izvairītos no B2 hipovitaminozes. Savukārt B2 vitamīns samazina tetraciklīna efektivitāti un mazina levomicetīna blaknes.
B6 vitamīns
Vitamīns samazina levodopas efektu, bet, ja levodopa ir kombinētā preparātā, tad ne. Samazina tādas M holīnblokatoru blaknes kā sausums mutē un urinēšanas traucējumi. Mazina arī triciklisko antidepresantu blaknes, kas saistītas ar to M holīnreceptoru bloķējošo darbību. Līdztekus lietojot cikloserīnu, izomiazīdu, penicilīnu, imūnsupresantus vai hidrolazīnu, pavājinās B6 vitamīna koncentrācija asinīs, jo šie preparāti ietekmē tā metabolismu. Arī hormonālie kontracepcijas līdzekļi palielina vajadzību pēc B6 vitamīna. Samazināts B6 vitamīna daudzums organismā mazina antihistamīna līdzekļu efektivitāti.
B9 vitamīns (folskābe)
Metformīns vājina folskābes uzsūkšanos. Līdztekus folskābei lietojot kanamicīnu, levomicetīnu, neomicīnu, polimiksīnu un tetraciklīnu, to uzsūkšanās samazinās, jo mainās zarnu mikroflora, tiek nomākta absorbcijai nepieciešamo fermentu aktivitāte. Nav vēlams folskābi lietot reizē ar fenitoīnu, jo pavājinās fenitoīna koncentrācija asinīs, tāpat vājinās barbiturātu un pret-epilepsijas līdzekļu koncentrācija, jo to uzsūkšanās mazinās. Lietojot sulfanilamīdu grupas preparātus, nedrīkst lietot folskābi un to saturošus produktus un produktus, kas satur konservantus E210,211,212,213, jo tie mazina sulfanilamīdu efektivitāti (dod mikrobiem nepieciešamo folskābi).
B12 vitamīns
Metformīns vājina B12 vitamīna uzsūkšanos, arī olu līdztekus lietošana uzturā veicina vitamīna absorbciju. Antibiotikas nomāc zarnu mikrofloru un uzsūkšanās procesam nepieciešamo fermentu aktivitāti, tāpēc B12 vitamīns līdzīgi folskābei vājāk uzsūksies no gremošanas trakta. Arī enterāli vienlaikus ieņemts C vitamīns inaktivē B12 vitamīnu. Glikokortikosteroīdi gluži pretēji veicina B12 vitamīna uzsūkšanos. B12 un B1 vitamīnus vienlaikus lietot nav vēlams tiem, kam ir alerģija pret B1 vitamīnu, jo B12 vitamīns pastiprina B1 vitamīna alerģisko efektu.
C vitamīns
Nedaudz vairāk kā 130 medikamenti mijiedarbojas ar C vitamīnu. Smēķēšana vājina C vit-amīna koncentrāciju asinīs, tāpat mazināsies C vitamīna daudzums asinīs, ja tiks lietoti kalcija hlorīds, salicilātu grupas medikamenti, kortikosteroīdi, arī hormonālie kontracepcijas līdzekļi. Katrai medikamentu grupai ietekme uz C vit-amīna koncentrāciju asinīs var būt atšķirīga. Arī tetraciklīna līdztekus lietošana palielina C vit-amīna ekskrēciju. C vitamīns var ietekmēt arī citu līdztekus lietoto medikamentu efektu. C vitamīns pastiprina dzelzs un penicilīna uzsūkšanos, bet, lietojot salicilātus un sulfanilamīdus reizē ar C vitamīnu lielās devās, pieaug šo medikamentu kristalizācijas risks nierēs. Lietojot C vitamīnu, paskābinās urīns, tāpēc mazinās nitrofurānu un salicilātu izvadīšana caur nierēm. C vitamīna līdztekus lietošana mazina antidepresantu un fenotiazīna atvasinājumu efektu, kā arī ietekmē varfarīna aktivitāti.
Antivitamīni
Par antivitamīniem sauc vielas, kas iedarbojas pret vitamīniem, rada to deficītu organismā. Šīs vielas darbojas caur dažādiem mehānismiem. Tie var būt specifiski fermenti, kas šķeļ vienu vai otru vitamīnu, piemēram, askorbināze, kas šķeļ C vitamīnu, un ir sastopami svaigos ābolos. Tiamināze šķeļ B1 vitamīnu un sastopama laša, karpas, siļķes iekšējos orgānos, taču tās darbību praktiski nejūt. Antivitamīnu īpašības ir arī dažiem sintētiskajiem savienojumiem, ko izmanto kā medikamentus. Tā prettuberkulozes līdzekļi ir B6 antivitamīni. Tāpat K vitamīna antivitamīniem var pieskaitīt arī netiešās darbības antikoagulantus, piemēram, dikumarīnu. Pret B2 vitamīnu iedarbojas daži pretmalārijas līdzekļi. Valda uzskats, ka arī pārtikas produkti satur dažus antivitamīnus, jo ir novērots, ka atsevišķu uzturvielu lietošana lielā daudzumā rada hipovitaminozi. Tā pārmērīga kafijas, tējas vai ogļhidrātu lietošana rada B1 vit-amīna deficītu, alkohola lietošana vairāku B grupas vitamīnu nepietiekamību, bet pārlieka olbaltumvielu lietošana B6 vitamīna trūkumu.
Noslēgumā
Vitamīni ir organismā notiekošo procesu katalizatori, tāpēc vispirms jābūt materiālam, ko katalizēt, tikai tad katalizators darbosies. Vitamīnu darbība vislabāk izpaužas tad, ja ir hipovitaminoze. Ja zupai pieliksim vairāk sāls, tā garšīgāka nekļūs, drīzāk negaršīgāka. Lielas vitamīnu devas var traucēt citu vitamīnu un līdztekus lietoto medikamentu darbību.
Vēlams lietot jau gatavas polivitamīnu zāļu formas, kur vitamīnu daudzums ir sabalansēts, nevis kombinēt tos pašiem.
Dažus vitamīnus vēlams lietot tikai īpašos gadījumos.
Vitamīnu preparātus, ko lieto iekšķīgi, nedrīkst šķīdināt vai sakošļāt, jo zāļu formā, visbiežāk dražejā vai kapsulā, tie ir iestrādāti, lai ķīmiski nesaderīgie vitamīni savstarpēji nereaģētu.
Vitamīnu preparātus labāk lietot mazākās devās, bet biežāk (4-6 reizes dienā), jo reizē ieņemta liela vitamīnu deva netiks izmantota un var kaut kam traucēt.
Pirms izvēlas polivitamīnu preparātu, jāiepazīstas ar tā sastāvu, vai tur nav kāda komponenta, pret kuru var būt alerģija vai kurš nav savienojams ar citiem lietotajiem medikamentiem. Farmaceitiskā rūpniecība piedāvā plašu izvēli.
