Nr. 9 (270)
Oskars Kalējs, Dr. med., prof., kardiologs, Rīgas Stradiņa universitāte, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Latvijas Kardioloģijas centrs
Latvijas mediķiem zināmā mērā ir laimējies — mums ir vairāki un visai atšķirīgi medicīnas preses izdevumi. Ir citējamie izdevumi, kas atrodami Scopus datubāzēs, ir tādi, kuros vairāk risinātas profesionālo asociāciju aktualitātes, bet kā izdevums ar tikai sev raksturīgo ir Doctus. Gan medicīniskie raksti, kuri ir ar augstu pievienoto vērtību, gan informācija kolēģiem, gan problēmu apskati saistībā ar profesionālās vides niansēm, gan vēsturiski apraksti un arī raksti par kolēģiem. Doctus ir sava, tikai Doctus raksturīgā seja.
Šis numurs nav izņēmums. Dzintars Ozols un Dainis Kalnačs — augstas klases speciālisti savās nozarēs, taču, kā izrādās, katram ir savs dzīves stāsts, savas aizraušanās, savi profesionālie, ja drīkst tā izteikties, “piedzīvojumi”... un hobiji... jeb tie vairs nav hobiji, bet kas vairāk.
Allaž interesanti un noderīgi ir mūsu kolēģu raksti par medicīnas jautājumiem. Gan onkoloģijas tēma Dr. Lindas Kokaines rakstā, alerģisks rinīts augsti godājamu speciālistu izklāstā (tas nav jāsaprot tā, ka citi ir mazāk godājami). Arodmedicīna ir un paliek aroda medicīna un — lai cik sērīgi tas būtu — pārslodzes problēmas skar arī mūs pašus. Par to var izlasīt kā Dr. Dzintara Ozola stāstā, tā Dr. Marijas Burčeņas un Dr. Jolantas Cīrules rakstā.
Manuprāt, katram medicīnas speciālistam Doctus ir kā labs draugs. Ir gana daudz kvalitatīvas informācijas ar būtisku praktisko vērtību, ir interesantas aktualitātes, ir savējie, par kuriem uzzini daudz ko interesantu, ir apskata raksti. Novēlu žurnāla darbīgi radošajai komandai tā vēl ilgi!
