Osteosarkopēnija ir salīdzinoši nesen terminoloģijā ienācis jēdziens, kur apvienotas divas ļoti biežas senioru problēmas — sarkopēnija un osteoporoze/osteopēnija. Tie ir neatkarīgi riska faktori dažādu slimību attīstībai, bet to kombinācija pasliktina kopējo fizisko veiktspēju, palielina kritienu, lūzumu risku, veicina mobilitātes traucējumus, pasliktina dzīves kvalitāti. Viena medikamenta šā sindroma pārvaldībai nav. Tas ir komplicēts vairāku speciālistu darbs, pamatā strādājot profilaktiski, novēršot riskus un uzlabojot izpratni par uztura nozīmi labas veselības uzturēšanā.
Paredzamais cilvēka dzīves ilgums 21. gadsimtā ir pieaudzis, tāpēc pieaug arī geriatriskā profila pacientu skaits. Arvien biežāk klīnikās konsultējam gados vecākus cilvēkus, kuriem nepieciešama individuāla un specifiskāka pieeja. Šoreiz pētām vienu no galvenajiem sindromiem, kas attīstās pakāpeniski kopā ar novecošanās procesu, — sarkopēniju.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Pēdējo gadu laikā pasaules sabiedrībā ir novērojama novecošana. Tam līdzi nāk ar vecumu saistītas patoloģijas. [8] Sarkopēnija ir viena no funkcionālā stāvokļa izmaiņu slimībām gados vecākiem cilvēkiem. Tā izraisa skeletālās muskulatūras masas un spēka samazināšanos, kas palielina negadījumu risku un nepieciešamību pēc medicīniskā atbalsta. [13] Vēl arvien slimība netiek laicīgi diagnosticēta un ārstēta. Grūtības sagādā esošo diagnostiskas rīku izmantošanas laikietilpība un īpašu medicīnisko pakalpojumu trūkums. [7]
Lai uzlabotu vēža izdzīvotības rādītājus, ikdienas praksē nepieciešams ieviest metodes ar vēzi saistītas anoreksijas negatīvās ietekmes novēršanai. Kā viena no farmakoterapijas metodēm tiek piedāvāts mirtazapīns – atipiskais antidepresants.
Šķiet, nav uz pasaules slimības, kas līdz šim kaut reizi nebūtu pētīta caur zarnu trakta mikrobiotas prizmu. Teorijas aizsākumi, iespējams, jāmeklē jau Hipokrata laikā, kad tika paziņots — “nāve sēž zarnās” un “visas slimības sākas zarnu traktā”. Vai šādu postulātu šobrīd varam apstiprināt pavisam noteikti? Droši vien ne, tas būtu strīdīgi. Taču ieskatīties jaunākajos pētījumos par probiotiku ietekmi uz cilvēka veselību varētu būt lietderīgi.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
