Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Vismaz vienu epizodi ar nespecifiskām sāpēm muguras lejasdaļā dzīves laikā pieredz 84 % pasaules iedzīvotāju. Lielākajā daļā gadījumu šīs sāpes veiksmīgi atrisinās viena mēneša ietvaros. Ārstēšanas iespējas ir dažādas: no nefarmakoloģiskām, starp kurām minama ārstnieciskā vingrošana un masāža, līdz mazinvazīvām intervencēm un ķirurģiskām operācijām hronisku sāpju pārvaldībā, kad konservatīvās metodes nav palīdzējušas.
Akūtu muguras lejasdaļas un kakla daļas sāpju gadījumā bieži tiek lietoti opioīdi, taču trūkst pamatotu pierādījumu, lai atbalstītu šādu terapijas taktiku. Šajā pētījuma analizēta opioīdu īstermiņa lietošanas efektivitāte akūtu muguras sāpju (kakla un lejasdaļā) pārvaldībā.
Pētījuma aplēses liecina, ka 2050. gadā būs vairāk nekā 800 miljoni muguras sāpju gadījumu, kas ir par 36 procentiem vairāk nekā 2020. gadā. Tā kā sabiedrība noveco, pētnieki saka, ka mums ir "jānobremzē" muguras sāpju gadījumi, pirms slogs kļūst pārāk liels veselības aprūpes sistēma.
Muguras lejasdaļas sāpes ir milzīga medicīniska un sociālekonomiska problēma visā pasaulē. Tas ir viens no biežākajiem ģimenes ārsta apmeklējuma iemesliem, ieņemot otro vietu aiz augšējo elpceļu slimībām.
Pētījumā atklāja, ka tie, kuri, sākoties muguras lejasdaļas sāpēm, apmeklēja fizikālo terapeitu, vēlāk par 89 % retāk lietoja opioīdus sāpju mazināšanai, par 28 % retāk viņiem tika veikti nopietni radioloģiskie izmeklējumi un par 15 % retāk tika apmeklētas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļas.
ĶMI nenodrošina informāciju par pacienta tauku distribūciju ķermenī, kamēr vēdera apkārtmērs palīdz novērtēt potenciālu abdominālu aptaukošanos. Zviedru pētnieki secinājuši, ka vēdera apkārtmēra mērījumi vīriešiem salīdzinājumā ar ĶMI ir labāks marķieris ar aptaukošanos saistīta vēža attīstības riska noteikšanā.
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
