Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka ēšanas traucējumi anorexia nervosa ir saistīti ar agrīnu celšanos, atšķirībā no daudziem citiem traucējumiem, kas parasti ir saistīti ar vakaru, piemēram, depresija, pārmērīga ēšana un šizofrēnija.
Lielbritānijā veiktā pētījumā secināts, ka ir saistība starp ēšanas traucējumiem un fiziskām blakusslimībām, norādot uz veselības riskiem cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem.
Ēšanas traucējumi stereotipiski tiek saistīti ar pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem. Tomēr arvien vairāk pierādījumu liecina, ka šie apstākļi var rasties jebkurā sievietes dzīves posmā, tostarp pusmūžā. Jauns pētījums atklāj, ka neapmierinātība ar ķermeni ir galvenais ēšanas traucējumu cēlonis, īpaši perimenopauzes laikā.
Veselības centrs “Vivendi” sadarbībā ar Veselības ministrijas un Eiropas Sociālā fonda atbalstu organizēja divas interaktīvas konferences par ēšanas traucējumiem, ko bez maksas varēja apmeklēt dažādu specialitāšu ārstniecības personas – psihiatri, psihoterapeiti, pediatri, internisti, endokrinologi, ginekologi, māsas un funkcionālie speciālisti.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
