Pacientu tiesību likumā sagatavoti vairāki priekšlikumi grozījumiem. Septembrī Veselības ministrijas, Veselības inspekcijas un pacientu sabiedrisko organizācijas pārstāvji nelielās darba grupās apsprieda šos priekšlikums. Ko tie paredz un kādi ir galvenie secinājumi?
Veselības inspekcijas vadītā darba grupa pacientu tiesību ekspertu, pacientu organizāciju pārstāvju, docētāju, profesoru, juristu, ārstu sastāvā, ir vienisprātis, ka veselības aprūpes kopējai ceļa kartei jābalstās cilvēktiesību pamatprincipā “Respect, protect, fulfil” jeb “ievērot, aizsargāt, īstenot”.
“Ja slimnieks tev nav svarīgāks par visu, tev medicīnā nav ko darīt, — tā man mācīja strādāt docents Ņikitins,” kādā no intervijām saka Dr. OLAFS LIBERMANIS. Latvijā daudzi viņu pazīst kā vienu no mikroķirurģijas aizsācējiem, kurš izveidojis Brūču klīniku, bet kolēģu neviennozīmīgu nostāju izpelnījies ar to, ka iesaistījies to pacientu aizstāvībā, kas vēlas saņemt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda.
Jaunā pētījumā, kuru veica neatkarīga bezpeļņas pacientu drošības organizācija, atklāja, ka diagnostikās pārbaudes un ar medikamentu lietošanu saistīti notikumi ir biežākie drošības riski, ar kuriem pacienti saskaras ambulatorajā aprūpē.
Vēl no padomju laikiem iesakņojies priekšstats, ka medicīnas dokumenti ir jāraksta prokuroram un pašu zināšanai, taču šobrīd situācija būtiski mainījusies. Kādas kļūdas visbiežāk pieļauj mediķi, aizpildot medicīnisko dokumentāciju, un kādas zelta likumības der ievērot?
Pirmdien, 2013. gada 17. jūnijā Pacientu ombuds organizēja ekspertu diskusiju veltītu tēmai par pacientu līdzestību. Gan bēdīgie Latvijas iedzīvotāju veselības rādītāji, gan nepietiekamais veselības nozares finansējums, kā arī daudzas sociālas problēmas ir rosinājušas mūs domāt par veidiem, kā neatkarīgi no jau minētajām problēmām, iespējams uzlabot sabiedrības veselību, izpratni un efektivizēt ārstēšanās procesu.
2011. gadā Pacientu ombuds sniedzis 650 konsultācijas. Tendence rāda, ka arvien vairāk mediķu vaicā pēc padoma un informācijas - pērn tie 18 % no kopējā konsultāciju saņēmēju skaita. Pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja Liene Šulce-Rēvele stāsta, ka mediķi pārsvarā lūdz izskaidrot normatīvos aktus, palīdzēt atrisināt komunikācijas problēmas ar pacientu, vai arī palīdzēt konkrēta speciālista pacientiem saņemt kādu veselības aprūpes pakalpojumu.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
