Vēža slimnieki jebkurā audzēja stadijā var just sāpes, tomēr stipras vai izteiktas tās biežāk ir progresējošu un ielaistu vēžu gadījumā III—IV stadijā, kad sāpes ir pat 80 %, vidēji 50—80 % gadījumu, kad terapijā jālieto opioīdi. Sāpju sindroms var saglabāties arī pēc speciālās terapijas, respektīvi, pārciestām operācijām, apstarošanas vai ķīmijterapijas.
Eiropas sāpju apvienība (Pain Alliance Europe) ziņo, ka apmēram 100 miljoni cilvēku Eiropā cieš hroniskas sāpes — tās izteikti negatīvi iespaido gan cilvēka emocionālo, gan funkcionālo un arī ekonomisko sfēru. Tās ir sāpes, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus un ārstēšanai padodas grūtāk nekā akūtas sāpes, tāpēc ir grūti risināms uzdevums ikdienas ārsta praksē.
Biežāk lietotie antidepresanti mijiedarbojas ar opioīdu tramadolu un padara to mazāk efektīvu sāpju mazināšanā, secināts pētījumā.
Divos pētījumos pierādīts, ka opioīdu lietošana sāpju mazināšanai pacientiem ar demenci trīskāršo blakusparādību risku.
Pētījumā ar gandrīz 2500 pacientiem, kuri lietoja augstas opoīdu devas vismaz 6 mēnešus, pierādīja, ka opioīdu devas samazināšana nepazemina pacientu apmierinātības rādītājus.
Pētījumā atklāja, ka tie, kuri, sākoties muguras lejasdaļas sāpēm, apmeklēja fizikālo terapeitu, vēlāk par 89 % retāk lietoja opioīdus sāpju mazināšanai, par 28 % retāk viņiem tika veikti nopietni radioloģiskie izmeklējumi un par 15 % retāk tika apmeklētas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļas.
Opioīdi lietošana, īpaši ilgstošas iedarbības vai augstās devās, var paaugstināt nopietnu infekciju risku, tai skaitā, invazīvas pneimonijas, meningīta un bakterēmijas, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā the Annals of Internal Medicine.
Psihiskas saslimšanas un uzvedības problēmas, kuru ārstēšanai jālieto psihoaktīvi medikamenti, ir nozīmīgs riska faktors ilgstošai opioīdu lietošanai, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā PAIN.
Audzēja gadījumā sāpes nosacīti var iedalīt divās daļās: hroniskās jeb bāzes sāpēs un izlaušanās sāpēs. Līdz ar to terapijas sastāvdaļa būs hronisko jeb bāzes sāpju kupēšana, visbiežāk izvēloties ilgdarbīgus medikamentus ar 12, (24), 72 stundu iedarbību. Izlaušanās sāpju mazināšanai izmanto ātras un īslaicīgas darbības medikamentus.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
