Daudzās valstīs ieviesto dzemdes kakla vēža skrīninga mērķis ir samazināt vēža sastopamības rādītājus, identificējot pirmsvēža bojājumus. Nopietnā malignitātes riska dēļ sievietēm ar augstas pakāpes pirmsvēža bojājumu tiek rekomendēts veikt konizāciju, ņemot vērā pacientes vecumu, displāzijas pakāpi un nākotnes grūtniecības vēlmes. Dānijā veikts kohortas pētījums, lai ziņotu, kā konizācijas laikā iegūtās komplikācijas ietekmē nākotnes auglības jautājumus.
Vīriešu reproduktīvās veselības jautājumos varam runāt par globālu krīzi. Vīrieša faktors ietekmē neauglību 40—50 % pāru, un daudzi autori runā par sarūkošu spermatozoīdu skaitu vīriešu populācijā. [1] Dati liecina par saistību starp vīriešu neauglību un vispārējo veselību, piemēram, cukura diabētu, vielmaiņas traucējumiem un sirds—asinsvadu sistēmas slimībām. Kā izaicinājums jāmin fakts, ka vīrieši parasti nevēršas pie veselības aprūpes speciālistiem, ja vien nav akūtas medicīniskas vajadzības.
Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā minēts, ka seksuālā un reproduktīvā veselība ir ar to saistīta fiziska, garīga un sociāla labklājība. [1] Tātad, lai cilvēks justos labi, viņam arī šajā jomā jābūt saskaņā ar visiem savas seksualitātes aspektiem. Mēs vēlētos, lai būtu kāda ideāla un universāla kontracepcijas metode. Tomēr ne tikai ginekologi, bet arī ģimenes ārsti saskaras ar izaicinājumu piedāvāt konkrētai sievietei piemērotāko ģimenes plānošanas metodi.
Neauglības joma pēdējos desmit gados kļuvusi par pilnvērtīgu ginekoloģijas un dzemdniecības apakšspecialitāti. Galvenā atšķirība ir tā, ka aprūpē ir nevis viens pacients (sieviete), bet pāris.
Neauglība ir globāla veselības problēma ap 15 % pāru. [1] Aptuveni pusē no šiem gadījumiem, kad pāris pats nevar ieņemt bērnu, iemesls ir vīrieša neauglība. Azoospermija ir pilnīga spermatozoīdu neesība ejakulātā, ko vispārējā populācijā novēro ~ 1 % vīriešu. Tai nav nekādu raksturīgu simptomu, un pāri to atklāj pēc ilgstošām grūtībām ieņemt bērnu.
Neauglība ir unikāls medicīnisks stāvoklis, jo saista nevis indivīdu, bet pāri. [1] Neauglība tiek definēta kā reproduktīvā vecuma pāra — vīrieša un sievietes — nespēja ieņemt bērnu viena gada laikā, regulāri dzīvojot dzimumdzīvi bez kontracepcijas. [2] Neauglība ir aktuāla problēma gan pasaulē, gan Latvijā.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Molekulārās ģenētikas zinātniskās laboratorijas pētnieki izstrādājuši jaunu ģenētisko testu, kas daudz ātrāk un lētāk nekā līdz šim izmantotie laboratoriskie izmeklējumi palīdzēs noskaidrot, vai un kādi no biežākajiem ģenētiskajiem iemesliem vainojami pāra neauglībā.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
