Nesteroīdie pretsāpju līdzekļi (NSPL) ir plaša farmakoloģiska grupa, kurā nav viena ideāla preparāta visiem pacientiem. Katrā gadījumā, ņemot vērā pacienta sūdzības un blakusslimības, būs drošāk un efektīvāk, ja zināsim, tieši kuru NSPL pārstāvi lietot attiecīgajā gadījumā.
Aprēķināts, ka 42 % pacienšu ar reimatoīdo artrītu (RA) neizdodas ieņemt bērniņu gada laikā pēc neaizsargāta dzimumakta piekopšanas. Salīdzinājumam, - vispārējā populācijā šis procents ir ievērojami mazāks, ap 10-15 %. Amerikas Reimatologu kolēģijas (ACR) ikgadējā sanāksmē prezentēti dati, kas liecina par treat-to-target (T2T) jeb ārstējam līdz mērķim stratēģijas ieguvumiem, lai uzlabotu RA pacienšu auglību.
Vismaz vienu epizodi ar nespecifiskām sāpēm muguras lejasdaļā dzīves laikā pieredz 84 % pasaules iedzīvotāju. Lielākajā daļā gadījumu šīs sāpes veiksmīgi atrisinās viena mēneša ietvaros. Ārstēšanas iespējas ir dažādas: no nefarmakoloģiskām, starp kurām minama ārstnieciskā vingrošana un masāža, līdz mazinvazīvām intervencēm un ķirurģiskām operācijām hronisku sāpju pārvaldībā, kad konservatīvās metodes nav palīdzējušas.
Pētījuma mērķis bija izpētīt hormonālās kontracepcijas un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) vienlaicīgas lietošanas ietekmi uz venozās trombembolijas risku.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Muguras lejasdaļas sāpes ir milzīga medicīniska un sociālekonomiska problēma visā pasaulē. Tas ir viens no biežākajiem ģimenes ārsta apmeklējuma iemesliem, ieņemot otro vietu aiz augšējo elpceļu slimībām.
Galvassāpes dažādu iemeslu dēļ ir pasaulē plaši izplatīta problēma dažādās vecuma grupās, un nepilnvērtīga ārstēšanas taktika var būt par iemeslu pacienta sliktai dzīves kvalitātei, pieaugošai darba nespējai un socioekonomiskajām izmaksām. Lielu daļu galvassāpju sindromu pārvalda ģimenes ārsts, izvēloties primāro ārstēšanas un diagnosticēšanas taktiku.
Pasaules Veselības organizācija norāda, ka novecošanās ir fizioloģiska organisku, funkcionālu un sociālu spēju samazināšanās līdz ar laiku un nav saistīta ar slimības vai traumu sekām. Tomēr mēs saprotam, ka līdz ar novecošanos, veselības prasību apjoms un nianses atšķiras. Viena no senioru vecumā izplatītām problēmām ir dažādas izcelsmes sāpju sindroms, tāpēc atbilstīgas sāpju terapijas piemeklēšana individuāli katra pacienta vajadzībām un blakusslimībām ir būtiska.
Medicīnas literatūrā pirmās liecības par fantoma sāpēm parādās 16. gadsimtā, kad franču ķirurgs Ambruāzs Parē 1552. gadā, aprakstot amputāciju kā ārstēšanas metodi, traktātā The Method of Treating Wounds Made by Harquebuses and Other Gun atspoguļo arī fantoma sāpēm raksturīgās izpausmes. Tomēr termins “fantoma sāpes” ieviests tikai 1866. gadā.
Sāpes plecā ir bieža balsta—kustību aparāta sūdzība ambulatorajā praksē. Sāpes var radīt gan akūta vai veca pleca trauma, gan hroniski deģeneratīvi vai iekaisīgi procesi locītavas struktūrās un struktūrās ap tām. Ārstēšanas procesā svarīga starpdisciplināra sadarbība, tāpēc šajā rubrikā ieteikumus par pleca sāpju pārvaldību ģimenes ārsts lūdz traumatologam.
Pirmā daļa rakstam bija par sievietes aprūpi pēc dzemdībām, kur autores izklāsta gan fizioloģiskās izmaiņas, kas sagaida sievieti, gan aprūpes principus stacionārā. Šajā raksta daļā sniegts apkopojums par sāpju pārvaldību un izrakstīšanos no stacionāra.
Saaukstēšanās jeb akūta respiratoriska vīrusu infekcija (ARVI) ir akūta, pašlimitējoša virāla infekcija, kas biežāk skar augšējos elpceļus, bet var skart arī apakšējos. Tās biežākie simptomi ir iesnas, aizlikts deguns un sāpošs kakls. [1] Saaukstēšanās ir biežākā slimība gan bērniem, gan pieaugušajiem. ASV statistikas dati rāda, ka ARVI dēļ gadā kopumā tiek nokavēti 22 miljoni mācību dienu. [2]
Sāpes muguras lejasdaļā ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc ģimenes ārstu apmeklē cilvēki darbspējīgā vecumā. Iespējams, pacienti nereti tiktu galā arī paši, bet ir nepieciešama darbnespējas lapa...
Pasaules Pretvēža dienu 4. februārī atzīmējam kopš 2000. gada, lai atkal un atkal uzsvērtu, cik svarīgi būt izglītotam un vērīgam pacientam, uzmanīgam un zinīgam ārstam un cik būtiski ir saņemt mērķtiecīgu valsts atbalstu cīņā ar ļaundabīgām slimībām.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
