Sievietēm ar perifērisko artēriju slimību (PAS) bieži vien novēro atpiskus simptomus, vēlāku hospitalizāciju un sliktāku prognozi, tāpēc risku identifikācija un to pārvaldība ir ļoti svarīga. Šajā pētījumā novērtētas PAS riska faktoru atšķirības starp dzimumiem.
Gulēšana mazāk nekā piecas stundas naktī ir saistīta ar 74 % lielāku perifēro artēriju slimības (PAD) iespējamību, salīdzinot ar septiņām līdz astoņām stundām.
Lai noskaidrotu, cik efektīvi mijklibošanas terapijā ir cilostazols, pentoksifilīns un beraprosts, tika atlasīti nejaušināti kontrolēti pētījumi no vairākām zinātnisko publikāciju datu bāzēm. Sistemātiskā pārskata galvenie iznākumi bija iešanas attālums (noietais maksimums un no sāpēm brīvais staigāšanas attālums), ko noteica ar skrejceliņa palīdzību, kā arī potītes–brahiālais indekss un medikamentu blaknes. Iekļauto pētījumu kvalitāti noteica ar Kohreina neobjektivitātes riska novērtēšanas rīku.
Mājās izpildīti staigāšanas vingrinājumi tiek rekomendēti pacientiem ar perifēro artēriju slimību (PAS), bet pierādījumi par šo vingrinājumu efektivitāti ir jaukti. Lai novērtētu, vai uzvedības maiņa, iekļaujot mājas apstākļos veiktus staigāšanas vingrinājumus fizioterapeita uzraudzībā sniedz pozitīvu efektu pacientiem ar PAS salīdzinājumā ar ierasto aprūpi, tika veikts daudzcentru klīniskais pētījums.
Perifēro artēriju slimība (PAS) asociējas ar augstu kardiovaskulāro risku un var būt iemesls invaliditātei un nāvei, tāpēc šo pacientu diagnostikā un ārstēšanā nepieciešama daudzdisciplīnu pieeja, jo šī slimība bieži tiek diagnosticēta novēloti vai ilgstoši var norisināties bez simptomiem, kavējot slimību modificējošas terapijas laicīgu sākšanu. [1]
Cilvēkiem, kuri ziņo par ar darbu saistītu stresu ir lielāks risks tikt hospitalizētiem perifēro artēriju slimību dēļ, salīdzinot ar tiem, kuriem nav stresa darbā. Ar darbu saistītais stress jeb spriedze darbā attiecas uz psiholoģisko un sociālo stresu darbā, bieži vien augstu gaidu apvienojumā ar zemāku personīgās kontroles līmeni dēļ.
Pēdējos gados par perifēro artēriju slimību (PAS) runā un raksta daudz, un ne velti — perifēro artēriju slimība netieši kļuvusi par sistēmiskas aterosklerozes marķieri. Intermitējoša klaudikācija apakšējās ekstremitātēs ir biežākā PAS izpausme; šie simptomi gan ievērojami pasliktina pacienta dzīves kvalitāti, gan arī trīskārt palielina mirstību no kardiovaskulāriem (KV) notikumiem un 2—5 reizes palielina mirstību jebkura iemesla dēļ.
Pētnieki ir analizējuši septiņu dažādu hormonu terapiju ietekmi uz menopauzes simptomiem, trombu, insultu un infarkta risku. Pētījums, kurā piedalījās apmēram miljons sieviešu vecumā no 50 līdz 58 gadiem, ir lielākais un visaptverošākais pašlaik izrakstīto hormonālo vielu pētījums pasaulē. Rezultāti rāda, ka riski atšķiras atkarībā no aktīvās vielas un tā, kā zāles tiek lietotas.
Žults atvilnis jeb žults reflukss, jeb duodenogastroezofageālais reflukss ir medicīnisks stāvoklis, kad žults, kas ir aknu ražota gremošanas sula, no divpadsmitpirkstu zarnas plūst uz kuņģi un reizēm uz barības vadu. Šis atvilnis var izraisīt diskomfortu, sāpes un citus simptomus, kas bieži vien ir līdzīgi skābes refluksa (gastroezofageālā atviļņa slimības jeb GEAS) simptomiem un sūdzībām.
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Raksta mērķis ir aplūkot dažas jaunākās terapijas kombinācijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. 2021. gadā veiktā apkopojumā ziņots gan tas, ka ~ 10,5 % pieaugušo vecumā no 20 līdz 75 gadiem slimo ar 2. tipa cukura diabētu, gan tas, ka gandrīz puse nezina — viņi dzīvo ar šādu slimību (latenta gaita). Tiek prognozēts, ka līdz 2045. gadam ar cukura diabētu slimos viens no astoņiem pieaugušajiem.
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
