Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
Anorexia nervosa bieži saistīta ar dažādām kardiovaskulārām komplikācijām. Lai izanalizētu kardiovaskulāro slimību riska trajektorijas plašā anorkesijas pacientu kohortā Taivānā, veikts apjomīgs garengriezuma pētījums no 2011.-2021.gadam.
Kopš oktobra žurnālā Doctus esam snieguši informāciju par jaunumiem Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā, kas no 30. augusta līdz 2. septembrim norisinājās klātienē Londonā un tiešsaistē. Šajā numurā apskatu noslēdzam ar nozīmīgu tēmu kardioloģisko pacientu aprūpē — hroniski koronāri sindromi (HKS), konspektīvi iepazīstinot ar jaunām vēsmām vadlīniju atjauninājumā. Svarīgākais — pacientu izvērtē un ārstē pakāpeniski, pa solim, lai izvairītos no nevajadzīgas diagnostikas un terapijas.
Podagra ir labi zināma iekaisīga locītavu slimība, kurai raksturīgs patoloģisks urīnskābes metabolisms. Vēsturiski tā tika uzskatīta par karaļu slimību, jo tikai augstākās klases pārstāvji sociālā statusa dēļ varēja atļauties vīnu un gaļu. Šobrīd, 21. gadsimtā, tā tiek uzskatīta par globālu veselības problēmu vairāku metabolisku blakusslimību un augstā mirstības riska dēļ.
Augsta jutīguma CRO, ZBLH un lipoproteīna (a) rādītāji norāda uz piecu un desmit gadu kardiovaskulāro risku un palīdz pieņemt lēmumu farmakoloģiskās intervences nepieciešamībai dažādos klīniskajos gadījumos. Pētījumos postulēts, ka sieviešu populācijā svarīga pēc iespējas agrīnāka riska faktoru intervence; attiecīgi jānoskaidro, vai šie marķieri var būt noderīgi ilgtermiņa kardiovaskulāro notikumu prognozes noteikšanai.
Nelīdzestība pret izrakstītajiem medikamentiem ir bieži sastopams fenomens medicīnā. Tas ietekmē klīnisko iznākumu un pacienta dzīvildzi kopumā. Īsziņas arvien biežāk tiek izmantotas ikdienas praksē, lai mainītu pacienta uzvedību. Tajā pašā laikā šī metode nav izpētīta – vai tiešām tā nes ieguvumu?
Pētnieki ir analizējuši septiņu dažādu hormonu terapiju ietekmi uz menopauzes simptomiem, trombu, insultu un infarkta risku. Pētījums, kurā piedalījās apmēram miljons sieviešu vecumā no 50 līdz 58 gadiem, ir lielākais un visaptverošākais pašlaik izrakstīto hormonālo vielu pētījums pasaulē. Rezultāti rāda, ka riski atšķiras atkarībā no aktīvās vielas un tā, kā zāles tiek lietotas.
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Prognoze pēc akūta miokarda infarkta, kas komplicējies ar kardiogēnu šoku (AMI–KŠ) saglabājas drūma. Lai varētu pieņemt adekvātus ārstēšanas lēmumus atbilstīgi situācijai, nepieciešama savlaicīga riska stratifikācija. Šā brīža esošie kardiogēna šoka kalkulatori lielākoties nav pieejami ikdienas praksē, jo ne vienmēr būs zināma informācija par koronāro plūsmu pēc revaskularizācijas, noteikts cistatīna C vai IL-6 līmenis, vai arī aprēķini nebūs pielāgoti pacientiem ar AMI–KŠ.
Efektīva zema blīvuma holesterīna (ZBLH) pārvaldība un mērķa rādītāju sasniegšana ir būtiska, lai izvairītos no atkārtota kardiovaskulāra notikuma pacientiem ar hronisku koronāru sindromu. Dzimums varētu ietekmēt ZBLH pārvaldības procesu. Šā iemesla dēļ apvienojusies pētnieku komanda no Eiropas, lai noskaidrotu, kādas ir atšķirības starp dzimumiem, ja vērtē ZBLH mērķa sasniegšanu un līdz ar to kardiovaskulāros notikumus dinamikā.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) ir paaugstināts risks saslimt ar 2. tipa cukura diabētu (T2D), ar vielmaiņas traucējumiem saistītu steatotisko aknu slimību (MASLD) un sirds un asinsvadu slimībām (SAS), lai gan šie riski atšķiras atkarībā no PCOS fenotipa.
Ir pierādīts, ka semaglutīds, glikagonam līdzīgais peptīda-1 receptoru agonists, samazina nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku pacientiem ar cukura diabētu. Nav zināms, vai semaglutīds var samazināt kardiovaskulāro risku, kas saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos, ja nav cukura diabēta.
No visiem diabēta gadījumiem 1. tipa cukura diabēts (CD) attiecas uz 5—10 %, un tā pīķi novēro pubertātes un jauniešu vecumā. Pirms insulīna izgudrošanas 1922. gadā dzīvildze ar 1. tipa CD bija vien daži mēneši. Lai gan kopš tā brīža insulīna ražošana, zāļu ievades iespējas un tehnoloģijas glikēmijas uzraudzībā tikai attīstījušās, joprojām daļa 1. tipa CD pacientu nesasniedz mērķus un piedzīvo komplikācijas ar lielu klīnisko un emocionālo slogu.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
