Kas apvieno basketbolistus, tenisistus, vieglatlētus mešanas disciplīnās, peldētājus un cilvēkus ar citām vienveidīgām un atkārtotām kustībām pleca locītavā? Risks pleca locītavas bojājuma un arī atdures sindroma attīstībai. Subakromiāls atdures sindroms ir visbiežākais atdures sindroma veids pleca locītavā — ziņots, ka tas atbildīgs par 44—65 % no visiem sāpju gadījumiem plecā.
Artroskopiskās ķirurģijas izmantošana ikdienas praksē strauji pieaugusi pēdējo divu dekāžu laikā, traumatoloģijā un ortopēdijā to visbiežāk izmanto pleca un ceļa locītavas bojājumu gadījumā. Minimāli invazīva ķirurģija ir saistoša gan ķirurgam, gan pacientam – pavadītais laiks slimnīcā ir neliels vai pat organizēts dienas stacionārā, rētas ir nelielas un mīkstajiem audiem bojājums ir neliels, tāpat kā atveseļošanās laiks pēc operācijas ir īsāks. Tomēr iztrūkst apkopotu datu par nopietnām blakusparādībām pēc artroskopiskas ķirurģijas.
Sāpes plecā ir bieža balsta—kustību aparāta sūdzība ambulatorajā praksē. Sāpes var radīt gan akūta vai veca pleca trauma, gan hroniski deģeneratīvi vai iekaisīgi procesi locītavas struktūrās un struktūrās ap tām. Ārstēšanas procesā svarīga starpdisciplināra sadarbība, tāpēc šajā rubrikā ieteikumus par pleca sāpju pārvaldību ģimenes ārsts lūdz traumatologam.
Pleca locītava ir kustīgākā locītava un viena no trim lielākajām locītavām cilvēka ķermenī, kura dzīves laikā nereti tiek pārslogota, tāpēc rada sāpes un kustību ierobežojumus, kas kļūst par galvenajiem iemesliem virknei šajā rakstā aplūkoto slimību.
Priekšnoteikums efektīvai rokas funkcijai ir laba un pilnvērtīga pleca locītavas funkcija. Sāpes plecā paralizētajā rokā pēc pārciesta insulta ir bieža komplikācija, kas kavē pacienta funkcionālo atveseļošanos, pagarina stacionēšanas ilgumu, var izraisīt depresiju, pasliktina dzīves kvalitāti. [1]
Šo divu klīnisko gadījumu apraksta mērķis ir detalizēti atspoguļot sāpes plecos ar kustību ierobežojumiem, uzsverot tieši diferenciāldiagnozes reimatologa praksē, kā arī akcentēt pacienta stāsta nozīmi diagnozes precizēšanā un US nozīmi mīksto audu reimatisma noteikšanā (bursīts, tendinīts).
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
