Divdesmit piecus gadsimtus pēc tam, kad Sokrats noraidīja rakstīšanu kā tehniku, kas “ievieš aizmāršību tās lietotāju dvēselē”, 2007. gadā Dublinas Trinity College pētījumā atklāts, ka 25 % cilvēku, kas jaunāki par 30 gadiem, nespēj atcerēties savu mājas tālruņa numuru un tikai 40 % atceras tuvinieku dzimšanas dienu, taču > 50 gadīgie atcerējās 87 %. Tiek uzskatīts, ka šie rezultāti ir sekas “tehnoloģiju inducētai atmiņas atrofijai”. Cilvēki vairāk atkarīgi no viedierīcēm informācijas meklēšanai nekā iegaumēšanai, tāpēc smadzeņu meklēšanas funkcija uzlabojas, bet spēja iegaumēt — mazinās. [1]
No visiem diabēta gadījumiem 1. tipa cukura diabēts (CD) attiecas uz 5—10 %, un tā pīķi novēro pubertātes un jauniešu vecumā. Pirms insulīna izgudrošanas 1922. gadā dzīvildze ar 1. tipa CD bija vien daži mēneši. Lai gan kopš tā brīža insulīna ražošana, zāļu ievades iespējas un tehnoloģijas glikēmijas uzraudzībā tikai attīstījušās, joprojām daļa 1. tipa CD pacientu nesasniedz mērķus un piedzīvo komplikācijas ar lielu klīnisko un emocionālo slogu.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Priekšlaikus dzimušiem bērniem ir augstāks neiropatoloģijas un uzvedības traucējumu attīstības risks pirmajā dzīves gadā, bērnībā un pusaudžu vecumā salīdzinājumā ar bērniem, kas dzimuši laikā. Pētījumi lielākoties fokusējas uz ilgtermiņa iznākumiem bērniem, kas dzimuši ekstremāli priekšlaikus (<28 gestācijas nedēļas) vai ļoti priekšlaikus (28 līdz <32 gestācijas nedēļas), neskatoties uz to, ka 80 % no visiem priekšlaikus dzimušajiem bērniem pasaulē nākuši vidēji priekšlaikus (32–33 gestācijas nedēļas) vai vēlīni priekšlaikus (34–36 gestācijas nedēļas).
Zinātniski pamatotas, apstiprinātas daudzkārtējos ilgos lielapjoma pētījumos — vadlīnijas nevar būt pret reālo praksi! Tajā pašā laikā dažādiem kognitīviem traucējumiem klīniskajā praksē parakstīti ne tikai medikamenti, ko atrodam vadlīnijās, bet arī tādi, kam skaidras pierādījumu bāzes nav vai kam tā ir samērā vāja. Kur rodams līdzsvars starp vadlīnijām un pieredzi?
Viegli kognitīvi traucējumi var būt demences prodroma stāvoklis. Retrospektīvā novērojumu pētījumā Kanādā tika novērtēts, vai kādam no šobrīd izmantotajiem antihipertensīvās terapijas medikamentiem piemīt arī no demences attīstības aizsargājošs efekts.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Gados veciem cilvēkiem, kuri ievēro Vidusjūras diētu, ir mazāks izziņas pasliktināšanās risks. Pētījums sniedz jaunus pierādījumus, kas ļauj labāk izprast bioloģiskos mehānismus, kas saistīti ar uztura ietekmi uz kognitīvo veselību novecojošā sabiedrībā.
Pētījumā ar dvīņu pāriem pierādīts, ka smadzeņu satricinājums agrīnā dzīves posmā ir saistīts ar zemākiem rādītājiem domāšanas un atmiņas prasmju pārbaudēs gadu desmitiem vēlāk, kā arī ar straujāku šo rādītāju samazināšanos, salīdzinot ar dvīņiem, kuriem nebija smadzeņu satricinājuma vai traumatiski smadzeņu bojājumi.
Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Sasniegumi vēža ārstēšanā — ķirurģija, ķīmijterapija, mērķterapijas līdzekļi, imūnterapija un staru terapija, kā arī šo metožu kombinācija — ievērojami uzlabojuši onkoloģisko slimnieku izdzīvošanu un pagarinājuši viņu dzīvildzi. Tomēr daudzi pacienti gan audzēja, gan ar to saistītās terapijas blakņu dēļ piedzīvo negatīvas kognitīvo funkciju izmaiņas, kas saglabājas pēc ārstēšanas beigām un negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti. Tas notiek gan CNS, gan ne–CNS audzēju gadījumā — kā bērniem, tā pieaugušajiem. [1]
Problēmas ar ožu var palīdzēt prognozēt ar vecumu saistītu veselības problēmu risku, norāda Džona Hopkinsa Universitātes Medicīnas skolas Otolaringoloģijas, galvas un kakla ķirurģijas nodaļas pētnieki.
Viegli kognitīvi traucējumi tiek raksturoti kā starpstāvoklis starp normālu novecošanu un demenci, turklāt iespējams, ka tie progresēs, visbiežāk par Alcheimera slimību. Pieaugušajiem, kas jau sasnieguši 60 gadu vecumu, viegli kognitīvi traucējumi dažādās analizētajās pacientu grupās sastopami 6,7—25,2 % gadījumu.
Jauns pētījums atklāja, ka gados vecākiem cilvēkiem ar bezmiegu ir lielāks risks piedzīvot atmiņas pasliktināšanos un ilgstošus kognitīvus traucējumus, piemēram, demenci.
Nesteroīdie pretsāpju līdzekļi (NSPL) ir plaša farmakoloģiska grupa, kurā nav viena ideāla preparāta visiem pacientiem. Katrā gadījumā, ņemot vērā pacienta sūdzības un blakusslimības, būs drošāk un efektīvāk, ja zināsim, tieši kuru NSPL pārstāvi lietot attiecīgajā gadījumā.
“Studiju laikā endokrinoloģija mani saistīja vairāk nekā citas medicīnas jomas. Tomēr, kad rezidentes statusā nonācu gastroenteroloģijas nodaļā Stradiņos, mani savos apskāvienos ievilka gastroenteroloģija,” atzīst gastroenteroloģe, interniste AIGA STĀKA, Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centra 10. gastroenteroloģijas nodaļas virsārste. Viņa arī audzina jauno ārstu paaudzi, būdama Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Internās medicīnas katedras docente.
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Augsta jutīguma CRO, ZBLH un lipoproteīna (a) rādītāji norāda uz piecu un desmit gadu kardiovaskulāro risku un palīdz pieņemt lēmumu farmakoloģiskās intervences nepieciešamībai dažādos klīniskajos gadījumos. Pētījumos postulēts, ka sieviešu populācijā svarīga pēc iespējas agrīnāka riska faktoru intervence; attiecīgi jānoskaidro, vai šie marķieri var būt noderīgi ilgtermiņa kardiovaskulāro notikumu prognozes noteikšanai.
Meta-analīzes rezultāti liecina, ka epilepsijas pacientiem vairāk nekā desmit psihiatrijas traucējumu – ieskaitot trauksmi un depresiju – izplatība ir ievērojami augstāka nekā tiem, kas nav epilepsijas slimnieki.
