Reto audzēju pacientiem ir jānodrošina taisnīgas un vienlīdzīgas ārstēšanas iespējas – tas ir liels un ambiciozs mērķis, ko iespējams sasniegt tikai ciešā sadarbībā ar valsts veselības organizācijas institūcijām un definējot uzlabojumus veselības aprūpē kā valstisku prioritāti, šonedēļ notikušajā Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” preses konferencē uzsvēra Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) Solīdo audzēju medikamentozās klīnikas vadītāja asociētā profesore Elīna Sīviņa.
Žurnālā JAMA Oncology publicētā pētījuma rezultāti liecina, ka 20 gadu laikā ir vairāk nekā dubultoties vēža pacientu skaits, kuri ziņo par funkcionāliem ierobežojumiem.
Jauns liels pētījums, ko vadīja Amerikas vēža biedrības (ACS) pētnieki, liecina, ka vecums un smēķēšana ir divi svarīgākie riska faktori, kas saistīti ar relatīvu un absolūtu piecu gadu risku saslimt ar jebkādas lokalizācijas ļaundabīgu audzēju. Rezultāti arī parāda, ka papildus vecumam un smēķēšanas vēsturei ārstiem jāņem vērā pārmērīgs ķermeņa tauku daudzums, jebkura ļaunadbīga audzēja esamība ģimenes anamnēze un vairāki citi faktori, kas var palīdzēt pacientiem noteikt, vai viņi var gūt labumu no uzlabotas vēža skrīninga vai profilakses programmām.
Klīvlendas klīnikas pētījums liecina, ka pieaugušajiem ar aptaukošanos svara zudums, kas panākts ar bariatrisko operāciju, bija saistīts ar 32% mazāku vēža attīstības risku un par 48% mazāku ar vēzi saistītas nāves risku, salīdzinot ar pieaugušajiem, kuriem operācija nebija veikta.
Zināms, ka cilvēka B šūnas spēj sintezēt miljardiem dažādu antivielu, kuru pamatuzdevums mūsu organisma imūnajā aizsardzībā ir neitralizēt baktērijas un vīrusus, pateicoties to spējai atpazīt patogēnu svešās molekulārās struktūras — epitopus.
Atzīmējot Vispasaules nieru vēža pacientu dienu Latvijā, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā tika atklāts simbolisks “Emociju dārzs”, kur nieru vēža slimnieki, ārsti, eksperti un draugi atklāti sarunāsies par slimības fiziskajiem un emocionālajiem aspektiem.
Tas ir rets mezenhimālas izcelsmes audzējs. Visbiežāk labdabīgs, malignitātes risks 10 % gadījumu. Ļaundabīgie gadījumi saistīti ar paraneoplastisko sindromu, hipertrofiskām osteoartropātijām (14—19 %) un hipoglikēmijām (Doege Potter sindroms, 4—14 %), jo audzēji producē insulīnam līdzīgo augšanas faktoru–2. Pēc audzēja izņemšanas simptomi izzūd. [2]
Pacientiem ar Covid–19 un progresējošu ļaundabīgu audzēju bija piecas reizes lielāks 30 dienu mirstības risks, salīdzinot ar Covid–19 pozitīviem vēža pacientiem, kuriem bija remisija vai kuriem nebija ļaundabīga audzēja.
Prostatas vēzis ir vispāratzīta svarīga problēma medicīnā visā pasaulē. Latvijā pēc SPKC datiem, tāpat kā citās pasaules valstīs, vīriešiem tieši prostatas vēzis ir līderis sastopamības ziņā, turklāt otrais biežākais nāves iemesls uzreiz aiz plaušu vēža. [1]
Mūsdienīgas ļaundabīgo audzēju medikamentozas ārstēšanas balsts ir panākumi vēža šūnu molekulāro un ģenētisko izmaiņu izpētē. Zinātnieki atklājuši vairākas signālsistēmas, kas regulē šūnu dalīšanās un bojāejas mehānismus. Noteiktu ģenētisko mutāciju dēļ daudzu šo signālsistēmu aktivitāte vēža šūnās var būt krasi paaugstināta.
Starptautiskā pētījumā, kuru vadīja pētnieki no Bergenas universitātes, pētnieki atklāja, ka liekais svars un aptaukošanās paaugstina ļaundabīgu audzēju risku.
Jaunu mutes dobuma ļaundabīgo audzēju gadījumu skaits katru gadu pasaulē ir 365 tūkstoši. Arī Latvijā mutes dobuma audzēji ir aktuāla problēma onkoloģijā. Audzēju sastopamības pieaugums vērojams vīriešiem un līdz ar vecumu. Galvenie modificējamie riska faktori ir smēķēšana un slikta mutes higiēna.
Kolorektālais vēzis ir izplatīta onkoloģiska slimība visā pasaulē, īpaši attīstītajās valstīs. Statistiski tas ieņem trešo vietu no visām onkoloģiskajām slimībām un ir ceturtais biežākais nāves cēlonis. [1]
Onkoloģiska slimība ir diagnoze, kas būtiski maina cilvēka dzīvi un joprojām rada nozīmīgu psiholoģisku un emocionālu distresu, — pat par spīti tam, ka mūsdienās ļoti progresējusi audzēju agrīna diagnostika un ārstēšana.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
