Bronhiālā astma (BA), hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), tuberkuloze (TB) — uz pulmonologu un ģimenes ārstu pleciem gulstas gan bērnu, gan pieaugušo pārvaldība. Rubrikā “Ģimenes ārsts jautā” iztirzāti teju divdesmit jautājumi bērnu un pieaugušo pulmonoloģijas lauciņā, uz kuriem atbildes sniedz vadošie jomas speciālisti Latvijā.
Astma ir izplatīta sievietēm reproduktīvā vecumā. Iepriekšējie pētījumi liecina, ka sievietēm ar astmu ir nepieciešams ilgāks laiks, lai iestātos grūtniecība, nekā tām, kurām nav astmas, un ka astmatiskām sievietēm, kurām iestājas grūtniecība, biežāk ir bijusi nepieciešama ārstēšana. Tomēr lielākā daļa esošo pētījumu ir par sievietēm, kuras faktiski ir palikušas stāvoklī, tāpēc šajā pētījumā analizēja fertilitātes rezultātus valsts mērogā, lai iekļautu arī tās sievietes, kurām nav iestājusies grūtniecība.
Bronhiālā astma ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām: pasaulē ar bronhiālo astmu slimo vairāk nekā 230 miljoni cilvēku jeb tā ir katram trīspadsmitajam cilvēkam — tā liecina SPKC dati. Alerģiska bronhiālā astma ir biežākais no astmas fenotipiem, kas pēc dažādiem literatūras avotiem attiecināms uz 40—60 % astmas pacientu.
Bronhiālā astma ir hroniska elpceļu slimība, ar ko dažādās pasaules valstīs sirgst 1—29 % cilvēku. Dažādu riska faktoru novērtēšana ir svarīga sadaļa klīnicista ikdienas darbā ar astmas pacientu. Kāda ir simptomu kontrole, medikamentu lietošanas paradumi, prasmes un grūtības, vai ir blakusslimības, kāds ir sociālais fons — tā ir tika daļa no jautājumiem, uz kuriem ārstam jābūt atbildēm, lai veiksmīgi piemeklētu labāko ārstēšanas taktiku pacientam.
Viens no klīnicista uzdevumiem darbā ar bronhiālās astmas vai HOPS pacientu ir izprast un zināt viņa ikdienas simptomus un slimības norisi, kā arī izglītot, lai pacientam būtu skaidrs, kad meklēt ārsta palīdzību paasinājuma gadījumā. Rakstā apkopota informācija par rīcības taktiku darbā ar bronhiālās astmas vai HOPS pacientiem.
Ar astmu slimo 1—18 % pasaules iedzīvotāju, un tā ir heterogēna elpceļu slimība, kurai pārsvarā raksturīgs hronisks elpceļu iekaisums. Pacienti lielākoties sūdzas par tādiem elpošanas simptomiem kā sēkšana, elpas trūkums, klepus, kuru intensitāte laika gaitā mainās, un simptomus var veicināt fiziskas aktivitātes, alergēnu ekspozīcija, laikapstākļu maiņa, saslimšana ar vīrusinfekciju.
Pneimonoloģijā liela daļa hronisko pacientu ir bronhiālas astmas (BA) un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) pacienti. Abu šo slimību terapijā pamata medikaments tiek ievadīts inhalāciju veidā. Viens no elementiem sekmīgā BA un HOPS terapijā ir tehniski pareiza inhalatoru lietošana, jo inhalējamos medikamentus pacients vienmēr saņem “iepakotus” inhalācijas ierīcē.
Agrīna antibiotiku iedarbība nogalina veselīgās baktērijas gremošanas traktā un var izraisīt astmu un alerģiju.
Alerģisks rinīts (AR) un astma ir starp pasaulē biežākajām hroniskajām iekšķīgajām slimībām: to izplatība dažādās valstīs svārstās 10—40 % robežās. [1] Tuvojoties pavasarim, interese par alerģiju un alerģiskām slimībām parasti palielinās. Tradīciju ievērosim, bet mazāk tradicionālā veidā. Kā astma un alerģija saistītas ar Covid–19 infekciju? Kā alerģija ietekmē iespēju saslimt ar Covid–19? Vai tradicionālā ārstēšana maina inficēšanās riskus?
Saskaņā ar jauno Austrumanglijas universitātes pētījumu, intervences, kuru mērķis ir veicināt fiziskās aktivitātes cilvēkiem ar astmu, varētu uzlabot šo cilvēku astmas simptomus un dzīves kvalitāti.
Astma ir heterogēna slimība, un vecums, kad tā attīstās, šķiet, spēlē nozīmīgu lomu. Vairāk nekā pirms pusgadsimta tika izdalīts atsevišķs astmas apakštips: astma, kas diagnosticēta pieaugušo vecumā. Jau 1940. gadā Rackeman izdalīja divus atšķirīgus astmas veidus: alerģiska un nealerģiska.
Pacientiem ar astmu bieži rodas astmas simptomu paasinājums naktī tā sauktie "nakts astma". Saskaņā ar ziņojumiem vairāk nekā 50 % astmas nāves gadījumu notiek naktī, atklājot saikni starp nakts astmas simptomiem un astmas nāves gadījumiem. Lai gan daži pētnieki ir ierosinājuši vairākus izraisītājus, kas izskaidro nakts astmas patoģenēzi, precīzi mehānismi, kas regulē šo astmas fenotipu, joprojām ir neskaidri.
Bērni un pusaudži ar slikti kontrolētu astmu trīs līdz sešas reizes biežāk tika hospitalizēti ar Covid-19 infekciju, secināts pētījumā, kurā izmantoja datus no nacionāla pētījuma, kurā piedalījās vairāk nekā 750 000 bērnu Skotijā.
Bērni ar astmu, kuriem ir arī liekais svars, sliktāk reaģē uz inhalējamiem kortikosteroīdu medikamentiem, kas varētu izraisīt vairāk astmas paasinājumu, liecina pētījums, kas tika prezentēts 2021. gada Eiropas Elpošanas biedrības (ERS) virtuālajā sanāksmē.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
