Viņa prot iemācīt dermatoloģiju — tā par dermatoloģi, veneroloģi Dr. med. ILZI UPENIECI saka studenti. Forša daktere — teic pacienti. “Esmu mazliet stāstniece, mana stiprā puse ir komunikācija,” — saka pati Ilze Upeniece. Kārtību mīloša, ļoti disciplinēta — iespējams, tāpēc, ka augusi piecu bērnu ģimenē un savulaik apguvusi karatē. Ar viesmīlīgo latgaliešu saknēm, kam ģimene ir viena no lielajām dzīves vērtībām.
Ap 200 zvanu dienā — aptuveni tāda ir traumatologa, ortopēda MĀRA LEITLANDA dienas bilance telefonā. Strādājot viņš neatbild, bet atzvana vakarā. Tas var būt arī pavisam vēlu. Jau trīspadsmito gadu viņš sevi sauc par liepājnieku, lai gan dzimis un audzis Rīgā. Dienu pirms mūsu intervijas dakteris ir atgriezies no atvaļinājuma Tenerifē, taču jau nākamajā dienā ar pilnu sparu iekšā darbos.
“Es nevaru apgalvot, ka man ir kas dots bez piepūles un darba, bijuši arī asāki pagriezieni, taču jūtu, ka esmu savā vietā, un man ļoti patīk darbs, ko daru. Ja darbs patīk, ir spēks izturēt arī grūtus brīžus,” atzīst asoc. prof. ZANE ĀBOLA, BKUS Bērnu ķirurģijas klīnikas virsārste un RSU Bērnu ķirurģijas katedras vadītāja.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ķirurgs vertebrologs KALVIS BRIUKS ir viens no pašlaik vadošajiem mugurkaula ķirurgiem Latvijā. Prasīgs pret sevi un citiem, ar augstu atbildības izjūtu un profesionālajiem standartiem, ar lielām darba spējām un nerimstošu izzinātāja garu. “Manuprāt, mugurkaula ķirurga profesija ir ļoti vīrišķīga,” viņš atzīst intervijas laikā.
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
Narkoloģe, psihiatre, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja ASTRĪDA STIRNA nevairās no atbildīgiem amatiem un pienākumiem. Ārstēšanas rezultāts viņas medicīnas jomā nav redzams pēc mēneša vai gada, tas ir ilgstošs process. Tomēr, kad pacientam izdodas atbrīvoties no atkarības radītām problēmām, gandarījums ir milzīgs. Jo tad izdevies palīdzēt ne vien pacientam, bet arī viņa ģimenei.
Pirmais cilvēks pasaulē, kurš airu laivā pievārēja Kluso okeānu — latvietis Kārlis Bardelis —, par izkāpšanu no komforta zonas saka: “Kāpēc jākāpj no tās ārā? Kāpēc jāaicina izkāpt? Ir vienkārši jāatrod tā!” Piedzīvojumā, jaunos mērķos, jaunās interesēs, sevis izaicināšanā. Sarežģītās operācijās. Par to trīs ārstu stāsti.
Rutīna, protams, nav nekas slikts, tā nodrošina lietu kārtību un ievieš zināmu mieru, taču, lai ilgtermiņā noturētu patikšanu, vajadzīgs arī adrenalīns, azarts un iedvesma. Par to trīs stāsti.
Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti.
“Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,” — Imanta Ziedoņa teiktais mūsdienu milzīgās informācijas laikmetā iemanto jaunus apmērus. It sevišķi tad, kad apkārt tik daudzi māca dzīvot, strādāt, mācīties un mīlēt. Nevēlos pievienoties dzīves mentoru pulkam, varu tikai padalīties, kas ir mana taisnība.
Jauni, talantīgi un ar vēlmi apgūtās zināšanas nodot citiem. Kas viņus vilina akadēmiskajā karjerā? Nesen sēdējuši studentu solā, nu kļuvuši par pasniedzējiem — viņiem būtu jāzina, kāds skolotājs spēj aizraut un iedvesmot!
Latviešu neiropatoloģe ZANE JAUNMUKTĀNE kopš 2011. gada strādā un karjeru veido Londonā. Pašlaik viņas darbavietas ir Londonas universitātes koledža un Nacionālā neiroloģijas un neiroķirurģijas slimnīca, kur ir lielākā un slavenākā neiropatoloģijas laboratorija Lielbritānijā. Lūk, dažas viņas atziņas, kā sasniegt to, ko vēlies (apkopotas no referāta LĀZA 70. gadu jubilejas konferencē).
Medicīna un farmācija ir jomas, kur hard jeb cietās prasmes ir primāras, taču panākumus un to, cik meistarīgi izmantojam profesionālās zināšanas, nosaka soft jeb mīkstās prasmes. Kāda hard un soft prasmju bagāža XXI gadsimtā nepieciešama ārstam un farmaceitam?
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
