Profesora Andreja Ērgļa galvenās atziņas pēc Eiropas kardiologu kongresa
Prof. A. Ērglis: ”Ļoti liela vērība šajā kongresā tika veltīta dzīvesveida faktoriem. Faktoriem, kuri ir visbiežāk sastopamie sirds asinsvadu slimību cēloņi, un svarīgākais, kurus var ietekmēt un novērst. 
Latvijā mēs esam daudz darījuši šajā jomā. Kampaņas ir svarīgas, es agrāk to nesapratu. Bet tagad redzu, ka tās ir ļoti nozīmīgas, piemēram, kampaņa par sievietes sirds veselību. Mums tas nešķiet nekas īpašs līdz brīdim, kad mēs ar to sastopamies personiskā līmenī. Ikdienā mēs aizmirstam elementāras lietas. Nepārtraukti ir jāatgādina pavisam vienkāršas lietas, piemēram, ka ir jāmēra asinsspiediens, jāmēra holesterīna līmenis, jāmotivē sabiedrība un ārsti. Mums Latvijā vēl ir ļoti daudz ko darīt. Bet ir jāatceras arī, ka nevar pievērsties un darboties tikai vienā jomā – veicināt veselīgu dzīvesveidu –, ir jāturpina paralēli sekot arī jaunākajiem pētījumiem un vadlīnijām ārstēšanā. Latvijā varam priecāties, ka mums ir daudz ziņojumu/ vadlīniju, kuras paši esam adaptējuši Latvijas situācijai. Mēs šobrīd esam ļoti attīstīti, esam pašā avangardā, arī sistēmas ziņā. Protams, mums trūkst naudas, bet ar visu to mēs esam izdarījuši ļoti daudz.
Interesanti ir arī, kā attīstās Eiropas valstis un pasaule kopumā, kur veidojas pasaules kardioloģijas centri. Agrāk visi centās braukt uz ASV, tagad šī tendence mainās, Eiropa kļūst par nozīmīgu kardioloģijas centru, ko apliecina arī šis kongress, kurā dalībnieki bija vairāk nekā no 100 valstīm.
Lai neapjuktu lielajā piedāvājumā un informācijas apjomā, ko var gūt šāda veida kongresos, svarīgi, jau braucot uz kongresu, stingri izplānot, ko darīt, kuras ir galvenās intereses sfēras, jo fiziski nevarat atrasties visur, ir jāizvērtē, ko tieši jūs vēlaties dzirdēt. Pats šoreiz vairāk lasīju referātus un vadīju sesijas, nesanāca īpaši paklausīties citus lektorus.
Šajā konferencē bija vairākas kontraversijas, par galveno diskusiju šajā kongresā tika uzskatīta diskusija par CARG pret PCI, kurā piedalījos arī kā dalībnieks. Interesanti, ka šī diskusija vairāk bija kā filozofija. Īstenībā tā jau ir vairāk spēle, kuru mēs labi pazīstam, mēs diezgan ilgi gatavojāmies, diskutējām par šo tēmu, jo svarīga jau ir doma, ko vēlamies nodot pārējiem kolēģiem. Ziņai ir jāaiziet tā, ka tā ir lietojama, ka gan ārsts, gan pacients saprot to, ko vēlamies pateikt. Atbilde uz diskusijas jautājumu kopumā ir diezgan vienkārša - medicīnā ir lietas, ko var diezgan stingri reglamentēt, protams, paliks gadījumi, kad ārsts ir mākslinieks un viņu nevar ierobežot. Tomēr ļoti daudzas lietas varam diezgan stingri noteikt, kas jādara tā vai savādāk, atkarībā no indikācijām. Bet tas, kas ir ļoti svarīgi, ko es vēlētos vēlēt nākamajām Latvijas medicīnas autoritātēm, kuras pie mums mainās kaleidoskopiskā ātrumā - ir jāuzticas vadlīnijām. Neskatoties uz to, ka jūs esat brīnišķīgi meistari, ir jāpieturas pie vadlīnijām. Protams, ja varat pierādīt, ka esat labāki par vadlīnijām, tad tas ir jāpierāda un vadlīnijās tiks veiktas izmaiņas. Tāpēc jau tās tiek atjauninātas. Bet nevar būt tā, ka vienam ienāk prātā - šo slimību tagad ārstēsim šādi (šeit es vairāk pat domāju nevis ārstus, bet politiķus), tā nedrīkst. Pie vadlīniju izstrādes strādā augstas klases profesionāļi ar lielu pieredzi, darbs ir ļoti saspringts un pieņemtie lēmumi ir uz pētījumiem un pieredzi balstīti. Ja eksperti vienojas par kaut ko, tad tam arī būtu jāseko. Kopumā diskusija bija ļoti interesanta, jo katram ir savs viedoklis. Bet galvenais, ko es vienmēr uzsveru - ārsts ir brīvas profesijas pārstāvis, viņam ir savas mākas, pieredze, viņš zina katra konkrētā pacienta situāciju un atbilstīgi pacientam ir jāizvēlas terapija. Terapijas izvēlei ir jābūt individualizētai. Diskusijā tika runāts arī par to, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no pacienta temperamenta, viens izvēlas vienu metodi, kas ilgstošā laikā periodā ir efektīvāka, bet sākotnēji prasa lielāku saņemšanos, cits atkal izvēlas citu taktiku. Nevar iet pilnīgā pacienta pavadā, bet tas arī ir jāņem vērā.”
Uz Doctus jautājumu, vai profesoram izdevās izbaudīt arī Parīzi, saņēmām visai paredzamu atbildi, ka tādas klases profesionāļiem ir ļoti maz laika šādos kongresos, būtībā ir tikai viesnīca un kongress, vakaros tikšanās un gatavošanās nākamajām uzstāšanās reizēm.
Pozitīvi vērtējams ir fakts, ka Eiropas kardiologu biedrība daļu no kongresa laikā saņemtajiem ieņēmumiem ziedoja pasaules nabadzīgajiem bērniem, arī Latvijas Kardiologu biedrība ar dalības maksu piedalījās šajā labdarības pasākumā. Ceram, ka Latvijas ārsti, kas piedalījās šajā pasākumā guva sev daudz jaunu un vērtīgu zināšanu un varbūt tomēr viņiem izdevās sajusta arī Parīzes īpašo šarmu.