Latvijas Endokrinologu asociācijas oficiāls paziņojums par glargīna insulīna un vēža riska iespējamo saistību
Četri pētījumi, kuros analizēta iespējamā saistība starp glargīna insulīna lietošanu un vēža attīstības risku, bija t. s. reģistru datu pētījumi (kopā 300 000 cilvēku, no kuriem 11,5% lietoja glargīna insulīnu). Šie pētījumi neatbilst pētījumu veidam, ko sauc par randomizētu un kontrolētu pētījumu (RKP). Jāņem vērā, ka reģistra datu pētījumos, tāpat arī epidemioloģiskos pētījumos, pastāv iespēja, ka pētījumā it kā konstatētā sakarība nav tiešā veidā saistīta starp pētījuma gala rezultātu (šajā gadījumā - vēža attīstības risks) un pētāmo faktoru, tā ekspozīciju. Analizējot šādu reģistru datu pētījumus, ir liels skaits dažādu citu faktoru (piemēram, vispārējais veselības stāvoklis, pacienta vecums, lietotie medikamenti), kas variablā veidā varētu būt saistīti ar vēža attīstības risku. Piemēram, no daudziem pētījumiem jau sen zināms, ka adipozitātei, 2. tipa cukura diabētam (CD) un insulīnrezistencei pastāv cieša sakarība ar paaugstināto vēža attīstības risku. 2. tipa CD gadījumā it īpaši konstatēta saistība ar aizkuņģa dziedzera vēzi, kolorektālo vēzi un krūts dziedzera vēzi.
Klīnisko pētījumu dati no RKP, piemēram, J. Rosenstock piecus gadus ilgā pētījumā, kā arī ACCORD pētījumā trīsarpus gadu laikā nepierādīja, ka pastāv saistība starp vēzi un glargīna insulīna lietošanu. ACCORD pētījumā nepierādīja saistību starp vēža izraisītu nāvi dažādām pētījumā iesaistītām pacientu grupām.
Attiecībā par pētījumu ilgumu šajos reģistru datu (database) pētījumos - to ilgums bija tikai viens līdz trīs gadi; tāpēc ir grūti iedomāties, ka noteikta faktora - šajā gadījumā glargīna insulīna - ekspozīcija tik nelielā laikposmā varētu izraisīt dažādu vēža veidu attīstību, jo zināms, ka vēža attīstībai nepieciešams ievērojami ilgāks laiks.
Visi četri pētījumi cits no cita ievērojami atšķiras ar pacientu populāciju, lietoto analīzi un pētījumu slēdzieniem. Visi dati no visiem pētījumiem kopumā ir savstarpēji pretrunīgi. Var skaidri konstatēt, ka visu četru pētījumu datus raksturo liels neviendabīgums gan kopumā, gan katrā atsevišķā pētījumā, un tas rada bažas par secinājumu nozīmīgumu un pētījumos konstatēto atradi.
Kādus secinājumus var iegūt no šiem neviendabīgajiem un visā pasaulē diskutējamiem pētījumiem?
Vācijā veiktā pētījumā mēģināja noskaidrot, vai dažādu insulīna preparātu devas lielums ir saistīts ar vēža attīstības risku. Pacientiem, kas lietoja glargīna insulīnu, salīdzinot ar cilvēka insulīnu, par 15% statistiski ticami samazinājās vēža attīstības risks un par 22% visu veidu mirstības rādītāji. Tā kā glargīna insulīna vidējā deva bija mazāka nekā cilvēka insulīna vidējā deva, tikai veicot statistiskas korekcijas un kalkulējot risku attiecībā pret insulīnu devu, aprēķinātais vēža risks bija nedaudz augstāks. Pētījumā netika precizēts malignitātes veids, turklāt paaugstinātu vēža risku konstatēja tikai pēc statistiskām korekcijām, tāpēc trīs no sešiem autoriem atteicās parakstīt darbu publikācijai un iebilda pret šā pētījuma publikāciju nepietiekamu pierādījumu dēļ.
Zviedrijā veiktā pētījumā nekonstatēja vispārēju vēža pieaugumu un konstatēja visu veidu mirstības samazināšanos pacientiem, kas lietojuši glargīna insulīnu.
Skotijā veiktā pētījumā nekonstatēja vispārēju vēža riska pieaugumu, lai gan ieguva datus vienīgi par krūts dziedzera vēža riska pieaugumu. Tomēr šis rezultāts ir grūti interpretējams, jo pacientes glargīna insulīna lietotāju grupā bija gados vecākas, adipozākas, kas ir jau sen zināmi krūts vēža riska faktori. Turklāt viņām biežāk konstatēja arī arteriālu hipertensiju un viņas salīdzinoši biežāk papildus lietoja arī orālos antidiabētiskos medikamentus.
Lielbritānijas THIN pētījumā nekonstatēja vispārēju vēža riska pieaugumu, kā arī nekonstatēja palielinātu krūts dziedzera vai priekšdziedzera vēža riska pieaugumu, taču konstatēja kolorektālā un aizkuņģa dziedzera vēža riska pieaugumu, lietojot jebkura veida insulīnpreparātus vai sulfonilurīnvielas grupas medikamentus, salīdzinot ar metformīna lietošanu monoterapijā vai kombinācijā ar insulīnpreparātiem.
Protams, labākais veids, kā pilnībā noliegt glargīna insulīna lietošanas un vēža riska saistību, ir randomizēts, prospektīvs, kontrolēts pētījums. Jāatzīmē, ka jau kopš 2003. gada un šobrīd vēl notiek ORIGIN pētījums, kur randomizēti 12 612 cilvēki un ko paredzēts pabeigt 2011. gadā. Regulāri analizējot šā pētījuma datubāzi, nav iegūti dati par glargīna insulīna lietošanu un paaugstinātu vēža attīstības risku. Iespējams, pēc pētījuma beigšanas tas varēs sniegt atbildi arī šajā jautājumā. Jādomā, nav pieņemami jebkuras slimības gadījumā padarīt par sensāciju ikvienu aizdomīgu iemeslu, kas līdz galam nav pierādīts un noskaidrots, tādējādi mēģinot diskreditēt efektīvu medikamentu cukura diabēta ārstēšanai.
Kopš 2000. gada visā pasaulē plaši lieto glargīna insulīnu reizi dienā, un nav šaubu par tā efektivitāti un drošību, tāpēc lietošanas indikācijas nav mainītas un tās pašlaik nav nepieciešams mainīt - arī tiem pacientiem, kam jāsāk ārstēšana ar glargīna insulīnu.
Latvijas Endokrinologu asociācija iesaka visiem cukura diabēta pacientiem, kam rekomendēta terapija ar glargīna insulīnu, to turpināt iepriekšējā veidā.