Kā primārajā aprūpē samazināt kļūdaini noteiktu diagnožu skaitu?

Diagnozes trūkums vai nepareiza diagnoze ir bieži sastopams problēmjautājums tieši primārajā veselības aprūpē. Tas var veicināt smagu komplikāciju attīstību. Nereti centrālais pacientu drošības jautājums saistīts ar kļūdu novēršanu ķirurģisku operāciju laikā, vai zāļu blakņu radīto veselības problēmu novēršanu. Pētnieki vēstī, ka nepelnīti maz uzmanības ir vērsts uz diagnosticēšanas kļūdām ģimenes ārsta kabinetā. Šādas kļūdas sastopamas pietiekami bieži. Šā iemesla dēļ ASV mirst vai iegūst invaliditāti ap 150 tūkstoši cilvēku ik gadu.

Pētnieki analizējuši elektroniski pieejamās slimības vēstures, lai izsekotu 190 dažādas diagnostikas kļūdas, kas pieļautas primārās aprūpes ārstu kabinetos. Katrā no šiem gadījumiem nepareizi diagnosticētais pacients divu nedēļu laikā ticis hospitalizēts, apmeklējis neatliekamās palīdzības nodaļu vai dienas stacionāru.

Pētnieku grupa atklāja, ka nepareizi noteiktās diagnozes variē ļoti plaši: pneimonija, sirds mazspēja, nieru mazspēja un vēzis. 5-7% gadījumu ārsti šo diagnožu vietā sākotnēji diagnosticējuši kaut ko citu.

Visvairāk diagnostikas kļūdu izraisījušas mērenu vai smagu kaitējumu pacientam. Kā vēstī pētījuma dati, no 190 pacientiem ar diagnostikas kļūdām, 36 pacientiem radušies nopietni, paliekoši bojājumi, bet 27 pacienti nomiruši.

Galvenās grūtības diagnostikā rada nespecifiska simptomātika, piemēram, sāpes vēderā vai elpas trūkums, kas varētu liecināt par virkni gan nopietnu, gan ne tik nopietnu saslimšanu. "Ja kāds nāk ar vieglu aizdusu un mazliet klepu, mediķi domā, ka, iespējams, ir bronhīts, taču pacients pēc 2-3 dienām atgriežas ar sirds mazspēju", norāda pētnieku grupas vadītājs Dr. Hardeep Singh.

Tāpat secināts, ka daudzos nepareizas diagnozes gadījumos ārstam trūkusi pilnvērtīga informācija, nav bijusi precīza pacienta slimības vēsture, vai tā bijusi nepilnvērtīga, un veicot papildus izmeklējumus, diagnoze precizēta.

Rekomendācijas

Pētnieki norāda, ka nav viena konkrēta risinājuma. Kļūdu skaitu var mazināt gan ārsta, gan pacientu papildu izglītošana, piemēram par riskiem, kas var rasties nepilnīgas slimības vēstures gadījumā. Kļūdu skaits pieaug, ja pacients pats sniedz nepilnīgu informāciju, vai neatbild uz ārsta jautājumiem, kā arī neievēro ārsta norādījumus. Pētnieki īpaši uzsver arī pašu pacientu atbildību par veselību vaicājot: „Visvairāk par savu veselību jāsatraucas pašam pacientam. Kuram gan citam?" Un piebilst: "Gan ārstam jābrīdina pacients, ka par jauniem simptomiem, kas rodas pēc ārsta apmeklējuma, jāziņo ārstam, gan arī pašam pacientam jāsasaprot, ka katrs neizstāstīts simptoms var radīt nopietnas sekas."

Bet pētnieki uzsver - arvien viens no visbūtiskākajiem veiksmīgas diagnozes noteikšanas nosacījumiem ir saruna ar pacientu, pacienta līdzestības veicināšana un dziļa iesaistīšana.

Avots: bit.ly/mbblbb JAMA iekšķīgās slimībās, 2013. gada 25. februārī.