Fiziskās aktivitātes var mazināt depresijas simptomus un pastiprināt terapijas efektu
Šo pētījumu mērķis bija noskaidrot, kā fiziskās aktivitātes ietekmē primāros depresijas simptomus.
Pirmajā pētījumā tika iekļauti 30 pieaugušie, kuriem bija smagas depresijas epizodes. Dalībnieki aizpildīja elektroniskās aptaujas tieši pirms, pa vidu un pēc 30 minūšu ilgas vidējas intensitātes riteņbraukšanas vai sēdēšanas, un pēc tam 25, 50 un 75 minūtes pēc treniņa. Tie, kas pirmajā laboratorijas apmeklējuma laikā brauca ar velosipēdu, atgriezās nedēļu vēlāk, lai vēlreiz veiktu eksperimentu ar 30 minūšu sēdēšanu un otrādi.
Katrā aptaujā tika iekļauti standarta jautājumi un skalas, ko izmantoja, lai izmērītu depresijas simptomus un vairākus kognitīvos uzdevumus, tostarp Stroop testu; dalībnieki atbildēja uz konkrēta fonta krāsu, nevis uz pašu vārdu (piemēram, norādot sarkanu, kad viņi redzēja vārdu “zils” ar sarkanu tinti).
Pēc tam pētnieki izmantoja aptaujas datus, lai izsekotu jebkādām izmaiņām attiecībā uz trim smagas depresijas pazīmēm: nomākts garastāvoklis (piemēram, skumjš, mazdūšīgs, drūms), anhedonija ( grūtības izjust prieku no iepriekš baudītām aktivitātēm) un pavājināta kognitīvā funkcija (piemēram, domāšanas grūtības).
Riteņbraukšanas eksperimenta laikā dalībnieku nomāktais garastāvoklis uzlabojās 30 minūšu laikā un uzlabojumi saglabājās līdz 75 minūtēm pēc tam. Anhedonijas uzlabošanās sāka samazināties 75 minūtes pēc treniņa, taču joprojām bija labāka nekā dalībnieku grupā, kuriem nebija fizisko aktivitāšu. Dalībnieki, kuri brauca ar velosipēdu, bija ātrāki Stroop testā slodzes vidū, bet salīdzinoši lēnāki 25 un 50 minūtes pēc treniņa, salīdzinot ar dalībniekiem atpūtas grupā. Pētnieki uzsver, ka ir nepieciešams vairāk pētījumu, lai izprastu atšķirības.
Vissvarīgākais ir tas, ka šie ieguvumi nomāktajam garastāvoklim un anhedonijai var ilgt vairāk nekā 75 minūtes. Būtu jāveic ilgāks pētījums, lai noteiktu, kad tie sāk mazināties, taču rezultāti liecina par laika logu pēc treniņa, kad varētu būt vieglāk vai efektīvāk kādam ar depresiju darīt kaut ko psiholoģiski vai kognitīvi grūtu.
Var sinerģēt zināmos īstermiņa ieguvumus, kas rodas no fiziskām aktivitātēm, un nepārprotamos ilgtermiņa ieguvumus ar terapiju, lai nodrošinātu visefektīvāko vispārējo iejaukšanos. Lai atbildētu uz šo jautājumu tā pati pētnieku komanda veica vēl vienu pētījumu. Puse no desmit dalībniekiem 30 minūtes vingroja paši (piemēram, brauca ar velosipēdu, skrēja, gāja) tādā tempā, kādu viņi uzskatīja par mērenu intensitāti, ko pētnieki arī pārbaudīja ar Fitbit datiem, pirms katras stundu ilgas virtuālās, kognitīvās uzvedības terapijas. Pārējie dalībnieki vienkārši turpināja savas ikdienas aktivitātes pirms terapijas sesijām.
Astoņu nedēļu intervences programmas beigās abu grupu dalībnieki uzrādīja uzlabojumus, bet tiem, kuri vingroja pirms sarunas ar terapeitu, depresijas simptomu samazināšanās bija izteiktāka.
Rezultāti liecina, ka fiziskās aktivitātes varētu palīdzēt pastiprināt ieguvumus no terapijas pieaugušajiem ar depresiju.
Pētnieki plāno turpināt pētījumus, lai labāk izprastu, kā fiziskās aktivitātes varētu iekļaut efektīvās ārstēšanas programmās cilvēkiem, kuriem ir hroniska depresija.
AVOTS: Meyer JD, Murray TA, Brower CS, et al. Magnitude, timing and duration of mood state and cognitive effects of acute moderate exercise in major depressive disorder. Psychology of Sport and Exercise, 2022; 61: 102172
Meyer JD, Perkins SL, Brower CS, et al. Feasibility of an exercise and CBT intervention for treatment of depression: a pilot randomized controlled trial. Frontiers in Psychiatry, 2022