Aspirīns plus tiešas darbības antikoagulanti dažiem pacientiem var nodarīt vairāk ļauna nekā laba
Tiešos perorālos antikoagulantus (DOAC: apiksabāns, dabigatrāns, edoksabāns un rivaroksabāns) var izmantot venozās trombembolijas (VTE) ārstēšanai un sekundārai profilaksei, kā arī insulta profilaksei pacientiem ar nevalvulāru priekškambaru mirdzēšanu (NVAF). Aspirīna (ASA) pievienošana DOAC bieži ir piemērota pēc akūtiem koronāriem sindromiem vai perkutānas koronāras intervences. Tomēr daudzi pacienti saņem perorālu antikoagulāciju un ASS bez skaidras nepieciešamības pēc kombinētas terapijas. Pašreizējie dati, galvenokārt par pacientiem, kuri ārstēti ar varfarīnu un ASS, liecina, ka ASS pievienošana var palielināt asiņošanas risku, nesamazinot trombozes gadījumus. Tomēr nav skaidrs, vai tas attiecas uz pacientiem, kuri lieto DOAC ar ASS, un līdz šim pacienti, kuri lieto kombinētu DOAC + ASA terapiju, nebija pietiekami pārstāvēti klīniskajos pētījumos. Šajā pētījumā centās novērtēt ASA pievienošanas ietekmi DOAC terapijai pacientiem bez acīmredzamām kombinētās terapijas indikācijām.
Tika veikts reģistros balstīts kohorta pētījums, kurā iekļāva pacientus, kuri NVAF vai VTE terapijā saņēma DOAC laika periodā 2009. – 2019.gads. Pētījumā neiekļāva pacientus, kuriem veikta sirds vārstuļu aizvietošana, nesen bijis miokarda infarkts vai novērošanas laiks bija īsāks par 3 mēnešiem. Pētījuma dizainā bija divas salāgotas kohortas (DOAC vs. DOAC + ASA). Primārais iznākums bija jauni asiņošanas gadījumi. Sekundārie iznākumi bija jaunas arteriālas vai VTE epizodes, asiņošanas veids (fatālas, dzīvību apdraudošas, smagas, klīniski nenozīmīgas, asiņošanas nebija un intrakraniāla vai intraspināla) un nāve.
Pētījuma kohorta bija 2045 pacientu, 647 (31,6 %) pacienti bez skaidrām ASA indikācijām saņēma ASA kombinācijā ar DOAC. Salīdzināja divas grupas ar 639 salāgotiem pacientiem. Pacientu demogrāfiskie rādītāji, blakusslimības un vienlaicīgi lietotie medikamenti bija labi līdzsvaroti. Pēc vidēji 15,2 mēnešu ilgas novērošanas tika atklāts, ka pacientiem, kuri lieto kombinēto terapiju (DOAC + ASA), bija ievērojami lielāks asiņošanas risks nekā pacientiem, kuri saņēma DOAC monoterapiju (319 asiņošanas gadījumi salīdzinājumā ar 261 asiņošanas gadījumiem, P = 0,02; 0,41 asiņošana uz vienu pacientu salīdzinājumā ar 0,33 asiņošanas gadījumiem uz vienu pacientu). Šo atšķirību lielā mērā noteica gadījumi, kad asiņošanas nebija (151 ar DOAC + ASA salīdzinājumā ar 109 ar DOAC monoterapiju, P = 0,01), vienīgie 2 letālie asiņošanas gadījumi tika novēroti, lietojot DOAC monoterapiju. Citos asiņošanas veidos nenovēroja būtiskas atšķirības starp grupām. Asiņošanas vietas visbiežāk bija āda, kuņģa-zarnu trakta un uroģenitālās sistēmas. Novēroto trombožu (insulta, VTE, miokarda infarkta vai citas) biežums bija līdzīgs starp grupām (19 gadījumi ar DOAC + ASA un 18 gadījumi DOAC monoterapijas gadījumā, P = NS). Kombinētās terapijas pacientiem bija vairāk neatliekamās palīdzības nodaļu apmeklējumu un hospitalizāciju, taču šīs atšķirības nebija statistiski nozīmīgas.
Pacientiem, kuri lietoja perorālu VTE vai NVAF antikoagulāciju ar DOAC, bez skaidras nepieciešamības pēc ASA, ASS pievienošanas laikā, salīdzinot ar DOAC monoterapiju, bija vairāk asiņošanas gadījumu, bez acīmredzamas trombozes biežuma samazināšanās. Nepieciešams turpināt pētījumus, lai novērtētu, vai DOAC + ASA ir drošāka par varfarīnu + ASA, lai salīdzinātu atsevišķo DOAC rezultātus un apstiprinātu šos secinājumus plašākā grupā. Kamēr šāds novērtējums nav pabeigts, klīnicistiem rūpīgi jāapsver nepieciešamība pievienot aspirīnu pacientiem, kuri ārstējas ar DOAC.
AVOTS: Schaefer JK, Li Y, Kong X, et al. Impact of Adding Aspirin to Direct Oral Anticoagulant Therapy without an Apparent Indication. American Society of Hematology (ASH) 2019: Abstract 787. Presented December 9, 2019.