Aptauja: Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju sastopas ar miega traucējumiem
“Akūts jeb īslaicīgs bezmiegs ir līdz trīs mēnešiem, bet hronisks – vismaz trīs mēnešus, ja to novēro vismaz trīs reizes nedēļā. Lai diagnosticētu miega traucējumus, svarīgi, lai cilvēkam būtu visi apstākļi pilnvērtīgam miegam, bet, neraugoties uz to, tomēr būtu grūtības iemigt,” skaidro Epilepsijas un miega medicīnas centra (Bērnu klīniskās universitātes slimnīca) miega speciāliste Dr. Marta Celmiņa.
Miega speciāliste stāsta, ka bezmiega rašanos labi skaidro “3P modelis”, kurā ņem vērā riska faktorus (angliski – predisposing), provocējošos faktorus (angliski – precipitating) un uzturošos faktorus (angliski – perpetuating).
“Katram no mums ir savs “gēnu komplekts”, kas vada norises ķermenī. Tas nosaka, cik izteikti darbojas arī dažādi neirotransmiteri jeb aktīvās vielas, kas pārnes informāciju no vienas nervu šūnas uz citu. Ir tādi, kas nomierina, samazina trauksmi un veicina miegu, un tādi, kas nodrošina modrību un nomodu. Ja cilvēkam jau ģenētiski ir izmainīts neirotransmiteru līdzsvars, tas rada augstāku bezmiega attīstības risku,” saka M. Celmiņa.
Tomēr arī cilvēki bez ģenētiskiem riska faktoriem nav pasargāti no bezmiega, bet šādā gadījumā būs nepieciešami lielāki kairinājumi. Liela nozīme ir arī personībai, piemēram, ja cilvēks ir perfekcionists, viņš ir pakļauts lielākam stresam un līdz ar to arī bezmiega attīstībai.
“Šķiršanās, problēmas darbā, politiskās situācijas pasliktināšanās, tuvinieka slimība vai nāve un tml. ir provocējošie faktori. Šādā gadījumā miega traucējumi – grūtības iemigt, mošanās naktī, caurs miegs, slikta pašsajūta dienā – var rasties jebkuram. Tā ir pilnīgi normāla reakcija uz stresa situāciju. Kad situācija uzlabojas vai faktora ietekme mazinās, jo smadzenēm ir grūti būt nepārtrauktā trauksmes stāvoklī, bezmiegs mazinās un izzūd, ja vien akūtajā fāzē nav izstrādājušies bezmiegu uzturošie faktori,” stāsta M. Celmiņa.