Stradiņos veikta Latvijā pirmā mazinvazīvā operācija 2. kakla skriemeļa ārstēšanai
Sākotnēji pacients bija vērsies pēc palīdzības, jo bija sākušās sāpes skausta daļā. Tās nepārgāja arī lietojot pretsāpju līdzekļus. Pacients iestājās Stradiņa slimnīcas stacionārā, lai veiktu papildu izmeklējumus. Apskatot datortomogrāfijas izmeklējumu rezultātus, speciālisti pamanīja patoloģisku lūzumu kakla 2. skriemelī - skriemelis bija stipri bojāts ar lūzumu un kaula sabrukšanu, tomēr saglabājot ārējo kaula garoziņu. Magnētiskās rezonanses izmeklējumu rezultāti parādīja, ka tiešas ietekmes uz nervu struktūrām šobrīd nav. Šī skriemeļa tālāka sabrukšana izraisītu pacienta roku un kāju paralīzi sakarā ar muguras smadzeņu nospiedumu, nestabilitāti galvas kakla pārejas zonā, un būtu ļoti sarežģīti veikt atbilstošas vaļējas galvas – kaklu fiksējošas operācijas, lai uzlabotu pacienta stāvokli, kā arī grūti garantēt labus rezultātus.
Neiroķirurģijas klīnikas traumatologs, ortopēds, veiktās operācijas komandas atbildīgais ķirurgs dr. Jānis Osītis stāsta: “ Lielākā problēma bija nodrošināt piekļūšanu otrā kakla skriemeļa zobveida izauguma pamatnei. Standarta operācijas pieeja no priekšpuses parasti nesniedzas augstāk par 3. kakla skriemeli. Balstoties uz savām zināšanām un gūto pieredzi Vācijā, piedāvājām pacientam veikt Latvijā pirmo šāda veida mazinvazīvo operāciju, kuras laikā varētu apvienot divas procedūras – piekļūt kakla 2. skriemelim un iegūt audu paraugu – biopsiju, lai apstiprinātu kaulos notiekošo procesu, un otrkārt veikt skriemeļa nostiprināšanu ar cietējošas vielas injekciju – vertebroplastiju. Manipulācijas laikā kaklā tika veikts neliels iegriezums, pa kuru pēc kakla orgānu atvirzīšanas ievadīja adatu. Liela nozīme šādās operācijās ir asistentam, kurš nodrošina, ka kakla
orgāni manipulācijas laikā nespiež uz adatu. Te jāsaka paldies neiroķirurgam dr. Raimondam Mikijanskim, kurš precīzi veica šo darbu. Rietumeiropā un ASV ir ļoti izplatītas mazinvazīvas operācijas, kuru laikā pēcoperāciju riski ir krietni mazāki. Tā kā manipulācija noritēja veiksmīgi, esam gatavi to pielietot līdzīgās situācijās arī turpmāk.”
Vertebroplastija ir procedūra, kuras laikā kaula vai skriemeļa iekšējā struktūra tiek aizpildīta ar cietējošu masu, kas sacietējot pāris minūšu laikā, nostabilizē bojāto kaulu.
Manipulācija noritēja veiksmīgi un bija īsāka nekā plānota. Svarīgi bija saprast, ka nav notikušas izmaiņas kas varētu apdraudēt nervu struktūras. Pēc operācijas pacientam tika veikta atkārtota datortomogrāfija, lai precizētu kaulu un cementa stāvokli – tas izrādījās apmierinošs un pacienta ārstēšana turpinās nodaļā. Kustību spējas nebija traucētas un sāpes skaustā bija pierimušas.
Pacienta ieguvumi atveseļošanās procesā ir ievērojami. Ja šāda operācija būtu jāveic konvencionāli – tas nozīmētu divas plašas pieejas mugurkaulam – gan no priekšpuses, gan no muguras puses ar salīdzinoši augstu operācijas komplikāciju risku - asins zudums, infekcija un problēmas ar stabilizējošo implantu konstrukciju – tai būtu jāierobežo galvas kustības, to daļēji nofiksējot.