Rosina pārmaiņas rezidentūras organizēšanā
Veselības ministrija ziņo: noteikumu projektā paredzēts, ka atsevišķās pamatspecialitāšu rezidentūras programmās tiks piedāvāta iespēja daļu no studiju programmas apgūt daudzprofilu slimnīcās ārpus Rīgas, turklāt reģionālajās slimnīcās rezidenta mēnešalga būs vismaz par 30% lielāka par minimālo normatīvajos aktos noteikto.
Tāpat noteikts arī rezidentūras finansējuma sadalījums starp augstskolu un ārstniecības iestādei, kurā noris rezidentu apmācība - ārstniecības iestāde saņems ne mazāk kā 91% no kopējā finanšu līdzekļu apjoma, kas piešķirts rezidentu apmācībai. Minētos līdzekļus izlietos, lai nodrošinātu atlīdzību rezidentam un ārstam, kura vadībā strādā rezidents, kā arī saistībā ar rezidentūras organizēšanu. Augstskolas rezidentūras programmas vadītājs ne retāk kā reizi pusgadā kopā ar rezidentu izvērtēs programmas izpildes gaitu, identificējot problēmas un nepieciešamos uzlabojumus.
Rezidentūras pārmaiņu iniciatori iecerējuši, ka pamatspecialitāšu rezidentūras programmās seši mēneši trīs gadu laikā jāpavada slimnīcu intensīvās terapijas vai uzņemšanas nodaļā, savukārt programmās, kurās rezidenti piedalās dežūrās slimnīcā - jādežūrē 792 stundas gadā.
Personas, kuru apmācība rezidentūrā finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, pēc apmācību beigšanas turpmākos 3 gadus (5 gadu periodā) gūst ienākumus Latvijas Republikā un ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji no darba algas vai saimnieciskās darbības, turklāt ienākuma nodokļa aprēķinātais apjoms ir vismaz 30% no apmācības izmaksām (atskaitot rezidentūras laikā saņemto atalgojumu un nomaksātos nodokļus). Pretējā gadījumā piecu gadu laikā ir jāapmaksā valsts budžeta izdevumi par rezidentūras apmācību. Šie nosacījumi attieksies uz tām personām, kas rezidentūras studiju programmu uzsāks pēc noteikumu stāšanās spēkā.
Teksasas universitātes asociētais profesors Uģis Gruntmanis portāla la.lv izteicies, ka līdz šim rezidentūras naudas plūsma Latvijā ir noslēpumaina un necaurspīdīga - viena augstskola slimnīcām maksā par apmācību vairāk, otra - mazāk, līdzīgi apmācīttiesīgie ārsti saņem dažādi. Tā Rīgas Stradiņa universitātei ir izveidojies 1,5 miljonus latu liels rezidentu apmācībai paredzētās naudas uzkrājums. „Šiem līdzekļiem bija jānonāk pie ārstiem, kuri māca un kas mācās, taču tas nav noticis," tā U. Gruntmanis. Viņš norāda, ka jaunajā apmaksas modelī būs iestrādāts, ka katrai universitātei, līdzīgi kā Tartu universitātei Igaunijā, paliek 9% no šīs summas rezidentūras pārskatīšanai un koordinēšanai, 60% nonāk pie rezidentūru vadītajiem, kas izvēlas rezidentu apmācītājus, bet 30% piešķir pats rezidents tiem ārstiem, kas, pēc viņa uzskata, veltījuši visvairāk laika un zināšanu jauno ārstu apmācīšanai.
Tāpat prof. Gruntmanis iestājas par dežūru palielināšanu - tikai tā rezidents var kļūt par labu ārstu! „ Amerikā un Kanādā rezidenti dežurē katru ceturto diennakti un pēc rezidentūras beigšanas jaunais ārsts ir daudz vairāk pieredzējis, lasījis un domājis."
Viņš arī domā: to, kurš tad ir tas labākais jauno ārstu apmācītājs, jāļauj izvērtēt nevis Ārstu biedrībai, bet gan pašiem rezidentiem un rezidentūru vadītājiem, kas ar šiem cilvēkiem kopā strādā katru dienu. Faktiski visiem ārstiem, kas strādā lielajās valsts slimnīcās un ir sertificēti, jāspēj mācīt rezidentus. Ja rezidents un rezidentūras vadītājs uzskata, ka ārsts savu pienākumu veicis slikti (vadoties no rezidentu aptaujām), tad nākamajā gadā rezidentu apmācības procesā jāiesaista cits kolēģis.