Kataraktas operācija ik gadu palīdz atgūt redzi vairāk nekā 10 000 Latvijas iedzīvotāju
RSU Medicīnas fakultātes Oftalmoloģijas katedras vadītāja, profesore Guna Laganovska stāsta: “Pieaugot sabiedrības dzīvildzei, aug arī pieprasījums pēc kataraktas operācijām. Uz valsts apmaksātu kataraktas operāciju šobrīd rindā jāgaida aptuveni trīs gadi. Pagājušā gada beigās valsts piešķīra papildu līdzekļus šim mērķim, kas ļāva gada pēdējos mēnešos izoperēt vairāk pacientu nekā sākotnēji bija plānots. Pagaidām saņemtie pozitīvie signāli no Veselības ministrijas liecina, ka tiek plānots papildu finansējums arī šim gadam, kas ļaus ievērojami saīsināt rindas. Tā noteikti ir ļoti iepriecinoša ziņa visiem rindā esošajiem, jo, lai gan teorētiski vairumā gadījumu pacienti varētu gaidīt un tas operācijas iznākumu neietekmētu, tomēr šo cilvēku ikdienas dzīve gaidīšanas laikā redzes traucējumu dēļ ir stipri apgrūtināta.” 
Kataraktas operācija ir visbiežāk veiktais acu operācijas veids un Latvijā tā tiek veikta vairāk nekā 10 000 pacientu gadā. Lai gan tā nav no sarežģītākajām acs ķirurģiskajām manipulācijām, tā absolūtā vairumā gadījumu pacientam atgriež zaudēto redzi un dzīves kvalitāti. Operācijas laikā caur nelielu griezumu apduļķotā lēca tiek aizstāta ar mākslīgu implantu. Parasti pacientam nākas uzturēties slimnīcas dienas stacionārā vien pāris stundu.
Biežāk kataraktas operācijas nepieciešamas sievietēm, taču tas nav tāpēc, ka dāmām būtu lielāka nosliece uz redzes problēmām. Kungiem ir īsāks vidējais dzīves ilgums, līdz ar ko viņi retāk piedzīvo šo tipisko vecuma slimību. Tomēr prof. Laganovska uzsver, ka ir reizes, kad katarakta jāoperē pat 40-50 gadu vecumā un šādu pacientu skaitam ir tendence pieaugt. Katru gadu Latvijā ir arī apmēram 30 gadījumu, kad katarakta tiek konstatēta zīdaiņiem, kuri jau piedzimst ar apduļķotu lēcu. Tam par iemeslu var būt grūtniecības laikā pārslimotas infekcijas, gan arī citi, ne vienmēr izskaidrojami cēloņi. “Pieaugušais uz operāciju parasti var gaidīt, turpretī bērniem tā tiek veikta nekavējoties,” stāsta profesore. “Ja caur apduļķoto lēcu netiek saņemti gaismas signāli, tīklene neattīstās un bērns var neatgriezeniski zaudēt redzes spējas. Tāpēc atgādinām vecākiem, ka, pamanot šķielēšanu vai citas acu problēmas, nepieciešams pēc iespējas ātrāk bērnu parādīt speciālistam.”
Dažkārt arī pieaugušajiem operācija tiek veikta steidzamā kārtā, jo atsevišķos gadījumos lēca duļķojoties uzsūc šķidrumu un piebriest, līdz ar to pieaug spiediens acī, kas var neatgriezeniski bojāt redzes nervu. Līdz ar to pacientiem, kas gaida rindā uz operāciju, vēlams regulāri apmeklēt acu ārstu, lai kontrolētu acu spiedienu.
Katarakta parasti attīstās ļoti pakāpeniski, tāpēc sūdzības sākumā var būt neizteiktas, bet ar laiku tās pastiprinās - redze kļūst miglaina, nedzidra, pelēcīga. Prof. Laganovska: “Pacientu sūdzības saistībā ar kataraktu var būt ļoti individuālas. Piemēram, ja lēca ir nedzidra, bet tās centrā ir skaidrāks laukums, tad gaismas stari nokļūst līdz tīklenei, pacients kopumā redz labi un operācija nav nepieciešama, taču pietiek ar pāris intensīva apduļķojuma punktiem lēcas centrālajā daļā, lai redze būtu ievērojami traucēta. Tā kā redzes pasliktināšanās notiek samērā ilgā laika posmā, nereti patiesās kataraktas izraisītās redzes izmaiņas cilvēks atskārš tikai pēc operācijas. Pacienti ir stāstījuši, ka, piemēram, pārbraucot mājās pēc operācijas, vecie aizkari pēkšņi šķiet vēl tīri labi, lai gan pirms operācijas bijusi doma tos nomainīt pabalējušā izskata dēļ.”
Lai cik pārsteidzoši tas nešķistu, kataraktas operēšana tikusi piekopta jau pirms mūsu ēras sākuma. Toreiz tas tika veikts, lēcu visai primitīvā veidā izspiežot no savas atrašanās vietas. Tiklīdz apduļķotā lēca bija aizbīdīta malā, gaismas stari atkal varēja piekļūt tīklenei un, lai gan ne pārāk skaidri, tomēr cilvēks atkal spēja redzēt. Dažkārt, tika piedzīvota kataraktas skartās lēcas pēkšņa nobīdīšanās kāda trieciena vai cita iemesla rezultātā, rosinot dažādas leģendas par brīnumainu akluma dziedināšanu.
Kopš šiem tālajiem laikiem kataraktas ārstēšana ir nogājusi ievērojamu attīstības ceļu un mūsdienās vairs nav jācer uz brīnumu, bet gan drīzāk tiek sagaidīti aizvien jauni zinātnes sasniegumi. Nepārtraukti tiek pilnveidoti implanti, ar kuriem tiek aizstāta lēca. Šobrīd pacienti var izvēlēties mākslīgo lēcu, kas ļaus skaidri redzēt tuvumā, bet miglaini tālumā, vai otrādi, taču Latvijā nu jau ir pieejamas arī progresīvās lēcas, kas vienlīdz labi ļauj redzēt gan tuvumā, gan tālumā. Tiesa, par šādiem lēcu implantiem šobrīd pacientam pašam ir jāpiemaksā, un ne visiem tās medicīniski ir piemērotas, taču ticams, ka zinātne jau tuvākajā laikā spēs piedāvāt vēl piemērotākus jaunās paaudzes risinājumus.
Vai no kataraktas ir iespējams izvairīties? Pārsvarā lēcas apduļķošanās uzskatāma par dabisku novecošanas procesa sastāvdaļu. Šeit sava nozīme ir arī iedzimtībai - ja katarakta bijusi kādam no vecākiem, pastāv lielāka varbūtība, ka līdzīgā vecumā tā attīstīsies arī pēcnācējiem. Ir izpētīti atsevišķi cēloņi, kas kataraktu var izraisīt arī agrīnā vecumā – acs traumas, cukura diabēts, atsevišķu medikamentu blaknes, kā arī ilgstoša uzturēšanās spilgtā saulē. Minētos faktorus gan ir visai grūti ietekmēt, izņemot pēdējo. Saulesbriļļu lietošana var palīdzēt mazināt kataraktas risku, taču svarīgi ir pārliecināties, vai tām ir ultravioleto staru filtrs. Ja šī aizsargfiltra nav, tad labāk saulesbrilles nelietot vispār, jo aiz aptumšotajiem stikliem acs jūtas komfortā, zīlīte nesašaurinās, līdz ar to spilgtās gaismas stari iekļūst acs iekšienē un to bojā. Par ļoti bīstamu acs veselībai uzskatāma arī sarkano lāzergaismiņu spīdināšana acīs, ko nereti spēlējoties mēdz darīt bērni. Šī gaisma ir ļoti koncentrēta un var nopietni kaitēt redzei. Prof. Laganovska uzsver: “Kataraktas kontekstā un ne tikai - ļoti svarīgi ir uzturēt labu vispārējo acu veselību, laikus jārisina un jānovērš dažādu slimību attīstīšanās. Tāpēc līdz 60 gadu vecumam acu ārstu profilaktiskos nolūkos ieteicams apmeklēt vismaz reizi 2-3 gados, bet pēc šī vecuma - reizi gadā.”