Grāmata Nikolajs Skuja
10.martā Latviešu biedrības namā grāmatu Nikolajs Skuja saņēma tās pirmie lasītāji - atmiņu stāstu autori. Pavisam drīz to varēs iegādāties arī grāmatnīcās un P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. 
Savā 99 gadus garajā ārsta mūžā gastroenterologs profesors Nikolajs Skuja daudz paspēja izdarīt. 2012. gada rudenī viņš aizgāja no mums, atstādams spilgtas atmiņas par sevi palicēju sirdīs un prātos, publikācijas daudzos preses izdevumos, medicīnas grāmatas un bagātu savas dzīves materiālu gan fotogrāfijās, gan savos pierakstos un dienasgrāmatās, kurās līdz šim varēja ielūkoties vien ģimene. Grāmatu Nikolajs Skuja veido četras daļas. I daļa - Nikolaja Skujas biogrāfija, II daļa - ģimenes, kolēģu, draugu, korporācijas Talavija filistru atmiņu stāsti, III daļa - publicēto interviju ar Nikolaju Skuju un rakstu fragmenti, IV daļa - viņa paša runas un raksti.
Burtnīcu No Skuju dzimtas arhīva veido vēstules, skolas darbi, piezīmes par literatūru, par dzīvi, par filozofiju, arhīva materiāli. Tā ir Latvijas simt gadu vēsture, viena cilvēka liktenī ierakstīta. Unikāla ir iespēja lasīt Nikolaja Skujas kā ārsta un karagūstekņa rakstīto dienasgrāmatu Staļina nometnē 1945. un 1946. gadā. Vēstules pirmajai sievai dzejniecei Veltai Tomai, kuras rakstītas gan kara laikā, gan jau pēc 1960. gada, ļauj iepazīt Nikolaja Skujas romantisko dvēseli. 
Visu savu dzīvi Nikolajs Skuja ir bijis noderīgs, jo gribējis tāds būt.
No grāmatas:
"Cilvēka tikumības pamatā ir drosme, taisnība un mērenība." (Platons)
Ir svarīgi ievērot mērenību un būt patiesam, pareizi domāt, nemelot pat sīkumos. Tam bieži vien ir nepieciešama drosme. (Nikolajs Skuja)
Cilvēka stiprumu nosaka garīgais spēks - arī ieslēgtais var būt brīvs, ja tāds jūtas. Un nebūt informācijas badā pat tad, ja vienīgā informācija no ārpuses ir vaidi, lamas un uzkliedzieni - ja uzkrāta pašam sava informācija, tad no visa sev nesvarīgā iespējams atslēgties. Izsūtījuma skola man atklāja, cik cilvēka laimei patiesībā maz vajag - vienīgi iekšējā apziņa, ka esi dzīvojis pēc savas sirdsapziņas un vērtību skalas. Tieši nometnē iemācījos priecāties par dabas skaistumu. Skatījos uz saulrietu un biju patiesi laimīgs, jo zināju, ka tur, vakarpusē, ir mana Latvija. To, ka apkārt žogs, nejutu. Nesalūzu tāpēc, ka jau pirms tam biju sasniedzis to pakāpienu personības izveidē, ko pieminējis austriešu filozofs Francis Kafka: punkts, no kura vairs nav atgriešanās. Man bija skaidra vērtību skala: kas ir sirdsapziņa, patriotisms, pienākums, atbildība. Tā vairs nekādos apstākļos nemainās, kaut cilvēks pats mainās, ja nepārtraukti mācās. (Nikolajs Skuja)