Katru dienu pasaulē tiek atklāti apmēram 60 000 jauni SARS–CoV2 jeb COVID–19 gadījumi — tā liecina dati tīmekļvietnē worldometers.info. No gadījumu kopskaita katru dienu mirst apmēram 2500 cilvēku –– lielākajai daļai ir blakusslimības.
Speciālisti visā pasaulē informēti par pamata simptomiem –– klepus, drudzis, elpas trūkums, taču, jo vairāk jauno vīrusu pēta, jo plašāks spektrs jaunas informācijas. Turklāt jāņem vērā arī vīrusa psihoemocionālā ietekme uz cilvēku.
Kā SARS–CoV2 ietekmē bērnus?
Ziņu par klīniskajām izpausmēm bērniem un epidemioloģisko raksturojumu ir maz. Nesenā Ķīnas Slimību kontroles un profilakses centra pārskatā secināts, ka koronavīruss skar nepilnu 1 % bērnu, kas jaunāki par 10 gadiem. Pētot Uhaņā stacionētos bērnus ar aizdomām par COVID–19 infekciju, atklājās, ka infekcija apstiprināta tikai 171 bērnam (12,3 %) no 1391, ko pārbaudīja (pacientu vidējais vecums 6,7 gadi).
Drudzis bija 41,5 % bērnu, citi biežākie simptomi bija klepus un rīkles mugurējās sienas hiperēmija. Bet 27 bērniem (15,8 %) nebija nekādu simptomu vai radioloģisku pazīmju par pneimoniju. Bērniem, kam bija nepieciešama invazīva mehāniska ventilācija, bija kāda blakusslimība (hidronefroze, leikēmija, zarnu obstrukcija utt.).
Bērniem pretstatā pieaugušajiem simptomi ir vieglāki, liela daļa gadījumu ir asimptomātiski — tātad potenciāls transmisijas avots infekcijas tālākai izplatībai. [1]
Kas jāņem vērā otorinolaringologam?
Dažādos plašsaziņas līdzekļos neoficiāli izplatās ziņas, ka COVID–19 infekcijas gadījumā nozīmīgi simptomi ir anosmija un disgeizija. Anosmija bieži attīstās pacientiem, kas testēti pozitīvi uz COVID–19 infekciju un kam nav citu simptomu. Tāpēc tiek pieļauts, ka pacienti ar anosmiju un disgeiziju jāsijā uz iespējamu COVID–19 infekciju.
Anosmija, hiposmija un disgeizija, ja pacients nesirgst ar hronisku rinosinusītu, alerģisku rinītu vai akūtu rinosinusītu, noteikti ir klīnisks brīdinājums par potenciālu infekciju, nepieciešamību pašizolēties un pārbaudīties. [2]
Vai ir vadlīnijas oftalmologiem?
Tā kā ir ziņojumi par to, ka COVID–19 var izraisīt konjunktivītu un tādā veidā iespējama transmisija no cilvēka cilvēkam, rodas jautājums, kā šobrīd klīniskajā praksē strādāt oftalmologiem. Vispirms noteikti jānoskaidro, vai pacientam nav drudža vai elpceļu simptomu, jāizzina ceļošanas anamnēze. Pacientu izmeklējot, jālieto individuālie mutes, deguna un acu aizsarglīdzekļi. Pārbaudot intraokulāro spiedienu, jāizmanto vienreizlietojamie tonometra stripi, jo ir zināms, ka vīruss atrasts asaru materiālā pacientiem ar konjunktivītu. [3]
COVID–19 un kuņģa—zarnu trakts –– par ko der aizdomāties?
Iespējams, caureja ir nenovērtēts un pārāk reti ziņots COVID–19 simptoms. Singapūras zinātnieki norāda, ka viņiem 17 % COVID–19 pacientu ziņojuši par caureju kā vienu no simptomiem. Interesanti, ka 50 % pacientu fēču analīzēs atrasta SARS–CoV2 RNS, bet nav atrasta saikne ar simptomiem kuņģa—zarnu traktā.
Tiek postulēts, ka SARS–CoV2 saistās pie AKE–2 receptoriem pie mērķšūnām, iespējams, ar transmembrānu serīna proteāzes 2 palīdzību. AKE–2 ir svarīgs zarnu iekaisuma regulators, tāpēc pieļauj, ka šis ir mehānisms procesam, kā COVID–19 izraisa caureju.
SARS–CoV2 skar arī aknas. Kādā pētījumā Šanhajā 50,7 % pacientu vērotas arī paaugstinātas aknu proves. Šajā gadījumā gan noteikti jāņem vērā iepriekšējās aknu slimības, kā arī medikamentu izraisīts aknu bojājums. Gastroenterologus aicina būs vērīgiem, kad COVID–19 atdarina tādas slimības kā atipiska pneimonija, gastroenterīts, vīrushepatīts vai Denges drudzis. [4]
Vai arī psihiatrijā sagaidīs COVID–19 sekas?
Diemžēl tiek ietekmēta arī psihoemocionālā veselība, piemēram, paasinot/atjaunojot panikas lēkmes, ģeneralizētu trauksmi, depresiju. Izteiktāki trauksmes rādītāji vēroti jauniem cilvēkiem (18—30 gadu vecumgrupā), ko varētu skaidrot ar vienu no stresa palaidējfaktoriem — apjomīgas informācijas uzņemšanu sociālajos tīklos. Tā kā plaši ziņo par mirstības rādītājiem senioru grupā, arī viņiem trauksmes līmenis paaugstinās. Tāpat lielāks distress būs cilvēkiem ar augstāku izglītības līmeni, visticamāk, tāpēc, ka viņiem rūp sava veselība.
Lielāku stresu atzīmē arī cilvēki, kas ikdienā uz darbu dodas ar sabiedrisko transportu, jo baidās no vīrusa izplatības publiskā telpā. [5]
