Austrumu slimnīcā pacientei ar aizkuņģa dziedzera vēzi veikta sarežģīta operācija
Agrāk visā pasaulē pacientus ar aizkuņģa dziedzera vēzi, kas jau ieaudzis augšējā apzarņa vēnā, uzskatīja par neoperējamiem, un tiem varēja piedāvāt vien paliatīvo aprūpi, proti, sāpju un citu nepatīkamo simptomu atvieglošanu. Šādos gadījumos pacienta dzīvildze reti pārsniedza 11–12 mēnešus. Gadu gaitā attīstoties tehnoloģijām un iespējām ķirurģijā, aizkuņģa dziedzera vēža izoperēšana ir kļuvusi iespējama arī tik smagos gadījumos, audzēja bojāto apzarņa vēnu rekonstruējot, proti, izgriežot un aizvietojot ar virspusējo vēnu no augšstilba. Augšējā apzarņa vēna ir ļoti nozīmīga, jo nodrošina asins atplūdi no visām tievajām zarnām, daļēji arī no kuņģa un resnajām zarnām uz aknām, bez tās normāla kuņģa-zarnu trakta darbība nav iespējama.
Pirmā šāda operācija Latvijā veikta jau pērn – arī Austrumu slimnīcas Onkoķirurģijas klīnikā, taču pagājušajā nedēļā veiktā bijusi sarežģītāka, jo no augšstilba ņemtās vēnas sānos vēl bija jāiešuj liesas vēna, kas iepriekšējā reizē nebija nepieciešams. Neraugoties uz to, ķirurgu komandai operāciju izdevies paveikt ātrāk – astoņās ar pusi stundās iepriekšējo vienpadsmit vietā. „Jo lielāka pieredze, jo labāki rezultāti,” gandarījumu neslēpj viens no sarežģītās operācijas veicējiem, Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs, ķirurgs Armands Sīviņš.
Paciente Veronika (59 gadi) stāsta, ka viss sācies pagājušā gada decembra sākumā, kad viņu sācis mocīt pastāvīgs bezspēks un parādījusies dzelte. „Biju dzeltena kā apelsīns, āda niezēja, neko lāgā nevarēju ieēst,” atceras Veronika. Ilgi nevilcinoties, kundze devusies pie savas ģimenes ārstes Alojā, kura nosūtījusi uz analīzēm. „Rezultāti bija tik briesmīgi, ka mani ar „ātrajiem” pa taisno aizveda uz Vidzemes slimnīcu.” Slimnīcā tika veikti izmeklējumi un atklājās, ka dzeltes un citu Veronikas sūdzību iemesls ir aizkuņģa dziedzera galviņas vēzis, kas jau izaudzis tik liels, ka nospiedis kopējo žultsvadu un divpadsmitpirkstu zarnu.
Lai šo bīstamo stāvokli novērstu, Veronikai Vidzemes slimnīcā tika veikta operācija, no tievās zarnas ap audzēju izveidojot apvedceļus, kur plūst žultij un virzīties sagremotajai barības masai. Tālākai ārstēšanai Veronika tika nosūtīta uz Latvijas Onkoloģijas centru Rīgā, kas ir vadošā onkoloģisko pacientu ārstniecības iestāde Latvijā.
„Man paveicās, ka tagad darbojas „zaļais koridors”, kas ļauj ātri nokļūt pie onkoloģijas speciālista. Jau pēc nepilnām divām nedēļām tiku pie daktera Sīviņa,” stāsta Veronika. Kad sieviete uzzinājusi, ka audzējs ir pamatīgi izpleties un jāveic ļoti nopietna operācija, kuras laikā kopā ar audzēju nāksies izņemt arī daļu no aizkuņģa dziedzera, divpadsmitpirkstu zarnu, žultsvadu un žultspūsli, kā arī daļu no kuņģa un tievajām zarnām, sākotnēji kritusi panikā.
„Bērni mudināja – mammu, ja ārsts saka, ka kaut ko vēl ir iespējams darīt, tad ir jāmēģina! Arī pati sapratu – ja gribu dzīvot, citu variantu vienkārši nav! Neesmu no tiem, kas sašļūk un padodas, tādēļ piekritu operācijai,” stāsta Veronika.
Audzēja dēļ Veronika bija nokritusies svarā par 18 kilogramiem. Svara zudums aizkuņģa dziedzera vēža gadījumā ir skaidrojams ar to, ka audzējs aizkuņģa dziedzerim traucē “ražot” gremošanas fermentus, kā iespaidā ir apgrūtināta organisma spēja sagremot pārtiku, cilvēkam ir slikta apetīte. Turklāt audzēja dēļ organisms patērē daudz vairāk enerģijas resursu. Pirms veikt sarežģīto operāciju, bija nepieciešams, lai Veronikas audzēja novājinātais organisms atgūtu spēkus, tādēļ sieviete nedēļu tika gatavota operācijai „Latvijas Onkoloģijas centra” nodaļā, kur viņai caur vēnu ievadīja uzturvielas, kā arī veica dažādus izmeklējumus.
Sarežģītā operācija, kas tika veikta 30. janvārī, noritēja veiksmīgi. Pēc audzēja izņemšanas ķirurgi aizkuņģa dziedzeri, kuņģi un žultsvadu savienoja ar tievajām zarnām. Operāciju īpaši sarežģītu padarīja tas, ka vēnas transplantāts no pacientes augšstilba bija jāsavieno ar trīs vēdera dobuma vēnām – vienā galā ar aknu vārtu vēnu, otrā ar atlikušo apzarņa vēnu, bet sānos jāiešuj liesas vēna. Vēnu diametrs ir vien 5–6 milimetri, tādēļ šāds darbs no ķirurgiem prasa ļoti lielu koncentrēšanos un precizitāti.
Operāciju veica ķirurgs Armands Sīviņš, piedaloties ķirurģijas rezidentiem Ivanam Jelovskim, Mārtiņam Ērglim un Raivim Gailumam. Šī jaunajiem rezidentiem bija lieliska iespēja gūt pieredzi augstākās sarežģītības pakāpes operācijā, kāda ir iespējama vien universitātes slimnīcā. Par anestēziju un pacientes atgūšanos pēc operācijas gādāja anestezioloģe reanimatoloģe Ilona Kreice. Piedalījās arī operāciju māsas Ilona Miksone un Ludmila Petkeviča, kā arī anestēzijas māsa Marija Ratkune.
„Pēc operācijas bija smagi, gulēju reanimācijā, bet tagad jau jūtos labi. Nekas nesāp, tikai mazliet trūkst spēka, un kā jau pēc ķirurģiskas iejaukšanās jūtams neliels diskomforts,” stāsta Veronika, kura jau sākusi staigāt un pati ēd. „Tagad tikai mazliet jāatgūst spēki. Es vispār nemēdzu ilgi nīkuļot. Mājās mani jau gaida mazbērniņi, bērni, vīrs, mana mammīte, kurai jau 87 gadi,” apņēmības un dzīvesspara pilna ir Veronika.
Aizkuņģa dziedzera vēzi dēvē par vienu no galvenajiem vēžiem slepkavām, jo to ne vien Latvijā, bet visā pasaulē visbiežāk konstatē novēloti. Problēma tāda, ka tas ilgstoši neizraisa nekādus specifiskus simptomus, skaidro dakteris Sīviņš. Simptomi parādās vien tad, kad tas jau sasniedzis ievērojamu izmēru. Visbiežāk pirmais simptoms ir dzelte, kad audzējs jau nospiedis kopējo žultsvadu, izraisot žults atteces traucējumus. Citkārt tas vispirms nospiež nervu pinumus, izraisot spēcīgas muguras sāpes.
Latvijā gada laikā aizkuņģa dziedzera vēzis tiek diagnosticēts vidēji 380 pacientiem. Radikāla operācija ir vienīgais efektīvais aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanas veids. Diemžēl apmēram 80 procentos gadījumu diagnozes noteikšanas brīdī audzējs ir tiktāl izplatījies, ka to vairs nav iespējams izoperēt.