Apskatāma vienīgā Nobela medaļa Latvijā
Medaļa piešķirta Iļjam Mečņikovam 1908.gadā medicīnas un fizioloģijas kategorijā par pētījumiem imunitātes jomā. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā glabājas visa Iļjas Mečņikova kolekcija, kura pirmo reizi tika apkopota un izstādīta Iļjas Mečņikova Memoriālajā muzejā Maskavā 1926.gadā, taču no 1975.gada kolekcija atrodas Rīgā.
Juris Salaks, Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā: "Mečņikova kolekcija ilgu laiku nevarēja atrast vietu. Tā kursēja starp Maskavu un Parīzi, līdz nonāca Rīgā. Un tas ir likumsakarīgi, jo mūsu muzejs ir lielākais medicīnas muzejs Austrumeiropā. Tagad bieži saņemam vēstules no visas pasaules, no Maskavas - vai negribam kolekciju atdot."
Kolekcijā bez Nobela prēmijas un citiem apbalvojumiem apskatāmas Mečnikova piezīmes, 1908. gadā rakstīta vēstule krievu mikrobiologam N. Čistovičam, laboratorijas piederumi, iepakojumi Mečnikova ieteiktajām piena baktērijas tabletēm, kefīra plācenīšiem.
Iļja Mečņikovs piedzima Ivanovkā, nelielā Krievijas ciematā netālu no Harkovas. Skolas gaitas viņš uzsāka Harkovā. 1864. gadā viņš pabeidza Harkovas Universitātes dabaszinātņu fakultāti. Šajos gados Mečņikovs iepazinās ar Dravina grāmatu „Sugu izcelšanās" - viņu aizrāva evolūcijas teorija, kas, kā viņš pats to vēlāk atzina, atstāja lielu iespaidu uz viņa tālāko zinātnisko darbību.
Pēc universitātes beigšanas, lai izstrādātu savu „kandidāta" disertāciju, Mečņikovs izvēlējās pētīt jūras faunu, tāpēc 1864. gadā viņš devās uz Heligolandes salu, bet pēc tam specializējās vairākās universitātēs Vācijā. 1865. gadā Mečņikovs, pētot plakantārpus Gīsenes Universitātē, savukārt doktora pētījumu viņš veica Neapolē, aprakstot tinteszivju (Sepiola) un vēžveidīgo (Nelalia) embrionālo attīstību.
1867. gadā Mečņikovs atgriezās Krievijā, kur, būdams tikai 22 gadus vecs, sāka strādāt par docentu Odesas un Sanktpēterburgas universitātēs. 1870. gadā viņš kļuva par profesoru zooloģijā un salīdzinošajā anatomijā Odesas Universitātē.
1882. gada ziemā, lai turpinātu pētījumus par jūras faunu, Mečņikovs devās uz Mesīnu Itālijā, nodibināja tur savu privāto laboratoriju, kur atklāja fagocitozes fenomenu - īpašu cilvēku un dzīvnieku organisma šūnu (fagocītu) spēju aktīvi satvert un sagremot organismam svešu vielu daļiņas (arī mikroorganismus). 1888.gadā sāk strādāt Pastēra institūtā Parīzē. Pastēra institūtā Mečņikovs strādājis arī pie holēras, sifilisa, tuberkulozes un mēra pētījumiem.
Foto: no Paula Stradiņa medicīnas vestures muzeja