Zibensnovedēji, kurus pašus ķer zibens. Uzņemšanas nodaļa

Par darbu slimnīcas uzņemšanas nodaļā stāsta

PĒTERIS TOMIŅŠ, anesteziologs reanimatologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs

MUDĪTE ZBOROVSKA,  interniste, Jelgavas pilsētas slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja

ALEKSEJS JEFREMKINS, Daugavpils reģionālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļas ķirurgs

Pacientu neuzņemšanas nodaļa

Pēteris Tomiņš medicīnas studijas beidzis kā anesteziologs reanimatologs, 18 gadus nostrādājis slimnīcas "Linezers" anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļā. Pēdējos trīs gadus, kopš izveidota Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnika "Gaiļezerā", viņš ir tās vadītājs. Ārsts pats gan, atsaucoties uz savu vietnieku dr. Alekseju Višņakovu, šo darba vietu mazliet sarkastiski sauc par pacientu neuzņemšanas nodaļu, jo saskaņā ar pašreizējo medicīnas organizāciju mūsu valstī mediķu pienākumos esot darīt visu iespējamo, lai slimnīcā nonākušo pacientu nevajadzētu stacionēt. "Atšķirībā no uzņemšanas nodaļām, kuru darbinieku galvenais pienākums ir uzņemt un reģistrēt pacientus, mūsu pamatmisija ir neatliekamās palīdzības sniegšana. Tas nozīmē operatīvu diferenciālo diagnostiku un pacienta veselības stāvokļa korekciju līdz tādam, ka slimnieku var laist mājās. Mūsu piedāvājums ir liels - Neatliekamās palīdzības klīnikā uz vietas ir astoņu specialitāšu ārsti, vēl piecu profilu speciālisti gatavi nākt palīgā no dežūrām stacionārā, ir pāris speciālisti, ko vajadzības gadījumā izsaucam no dežūras mājās. Nav daudz valstu, kur tāds piedāvājums būtu nakts vidū. Taču pacienti reizēm ir visai neapmierināti, ka viss izdarīts tik ātri un nav jāpaliek slimnīcā. Citi atkal, ka palīdzības sniegšana nenotiek tik ātri, kā viņi to vēlētos."

P. Tomiņš stāsta, ka apmēram trešdaļa pacientu patiesībā ir ģimenes ārstu kontingents, kam neatliekamā palīdzība nav nepieciešama. Šie cilvēki aizņem milzu laiku un patērē resursus, kas nepieciešami neatliekamajiem pacientiem. "Ja viņi ar savām problēmām ietu pie ģimenes ārsta, tad izmeklējumi un medicīniskās manipulācijas, kuru veikšana pie mums aizņem septiņas stundas, prasītu vismaz septiņas nedēļas. Britu mediķi plāno, kā pirmsapskates laiku (līdz pacienta pirmajai sarunai ar ārstu) saīsināt līdz četrām stundām. Mūsu klīnikā vidējais visa servisa laiks ir 2,9 stundas. Jā, daudziem par lielu brīnumu par to ir arī jāmaksā. Ar to domāju Ministru kabineta noteikto līdzmaksājumu, ko politiķi parasti noklusē, runājot par valsts garantēto neatliekamo palīdzību kā bezmaksas. Savukārt plānveida palīdzību neatsakām, par to iekasējot slimnīcas maksas pakalpojumu cenrādī noteikto. Un šis pasākums aizņem minētās septiņas stundas.

Melotu, ja teiktu, ka tas, ar ko šobrīd nodarbojos, mani dara laimīgu. Visa tā virsorganizācija, kas liek mums darboties kā "neuzņemšanas" nodaļai, slimnieku kontingents, protams, ne tuvu nelīdzinās darbam, par kādu sapņoju, studējot medicīnu."

Pagājušajā gadā caur RAKUS Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīniku izgājuši gandrīz 70 tūkstoši pacientu. Vidēji 180 diennaktī. Pēc pasaules standartiem tā ir liela, intensīvi strādājoša nodaļa. No šiem pacientiem stacionārā paturēti aptuveni 55 procenti.

Frontes pirmā līnija

Mudīte Zborovska jau 13 gadus vada Jelgavas pilsētas slimnīcas Uzņemšanas nodaļu un darbu tajā salīdzina ar frontes priekšējo līniju - no tās stipruma, stabilitātes un taktikas daudz kas izšķirsies tālāk. Pēc rezidentūras beigām M. Zborovskai neatradās pastāvīgs darbs Terapijas nodaļā, tā nejaušība viņu atveda uz Uzņemšanas nodaļu. "Šķita, ka dienas darbā nav tik grūti kā nakts stundās, tāpēc piekritu. Vēlāk gan izrādījās citādi."

Salīdzinot ar RAKUS Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīniku, Jelgavā gada laikā uzņem teju 26 tūkstošus pacientu, aptuveni pusi no pacientu kopskaita hospitalizē. Taču M. Zborovska uzver - ir būtiskas atšķirības personāla ziņā. Jelgavas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā strādā divi ārsti, viens ārsta palīgs, viena medicīnas māsa un divi sanitāri. "Rīgā ir skaisti: pacienti tiek šķiroti pēc pakāpēm - no sevišķi smagiem līdz vieglākiem, katram piešķirta sava krāsa, viss skaisti redzams uz tablo. Mums ir daudz vienkāršāk: pacientu "šķirošana" notiek te, galvā. Personālam uzreiz jādomā par visiem, kas gaida gaitenī. Darbojamies praktiski vienā uzņemšanas telpā, kurā ir arī reģistrators, pusmetra attālumā medicīnas māsa. Viss notiek ļoti koncentrēti, bet mums nekādas šausmas nenotiek, cilvēki gaiteņos garās rindās nesēž un pusi dienas slimnīcā nepavada. Darbs tiek organizēts sistemātiski, miera nav nevienam mediķim, iekams gaitenis nav tukšs," smaida M. Zborovska.

Sestdienās, svētdienās, kad pacientu pieplūdums parasti lielāks, jāiespringst vairāk, bet blakus Uzņemšanas nodaļai dežurē ģimenes ārsts, ko vajadzības gadījumā aicina palīgā. Terapeitiskā profila pacientus, kas netiek atvesti ar ātro palīdzību, bieži vien skata dežurējošais ģimenes ārsts, kas Uzņemšanas nodaļas mediķiem ir liels atvieglojums. "Protams, mums pietrūkst ārstu - un ne tikai Uzņemšanas nodaļā, arī slimnīcā terapeiti strādā ar pārslodzi. Mums ļoti būtu nepieciešams otrs terapeits, jo arī vasaras mēnešos ir problemātiski nokomplektēt dežūrpersonālu. Slodze ir milzīga, un tā nav salīdzināma ar atalgojumu," saka M. Zborovska. Pirmskrīzes laikā arī Jelgavas slimnīca no uzkrājumiem varēja atļauties darbiniekiem maksāt piemaksas par darba intensitāti, diemžēl krīze to atņēma.

Sadarbība ar kolēģiem dažkārt izbrīna

"Slimnieks vienmēr meklēs, kur vieglāk un ātrāk var tikt pēc palīdzības, un tur nav nekā šokējoša, bet dažkārt mani šokē ārsti," pārdomas pauž M. Zborovska. "Pacients gaida pieņemšanā pie ģimenes ārsta, bet ārstam beidzas pieņemšanas laiks un viņš atļaujas pateikt: brauciet uz slimnīcu, tur jums sniegs palīdzību... Cilvēks man pēc tam to atstāsta. Mēs uzņemšanas nodaļā esam kā ķīlnieki, kas nekad nedrīkst pacientam atteikt. Protams, ārsti ir dažādi, ir arī ļoti laba sadarbība ar kolēģiem, bet bieži tieši ģimenes ārsti mani izbrīna. Ir arī tādi, kas baidās no atbildības un pacientu uzveļ slimnīcai pat bez diagnozes."

Dakteres Zborovskas novērojumi liecina, ka neatliekamās palīdzības mediķi ir daudz ierobežotāki iespējās. "Redzam, ka daudzi pacienti tiek atvesti, pašiem nemaz īsti negribot. Tā jau ir tendence. Neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsti vadās ne tikai no tā, ko viņi labprātāk darītu ar slimnieku, bet pēc tā, ko dispečers liek, jo ir ļoti atkarīgi no centralizētās vadības. Dažreiz ātrā palīdzība pacientu pie mums atved lieki, piemēram, vecu cilvēku ar konjunktivītu, labi zinādami, ka Jelgavas slimnīcā okulista nav, - ko es ar viņa actiņām iesākšu? Tad meklēju iespējas, kā sniegt palīdzību cilvēkam, mēģinu sarunāt konsultāciju Rīgas slimnīcās. Agrāk neatliekamās palīdzības mediķi vairāk mājās varēja kupēt aritmijas, lēkmes, tagad praktiski visi medikamenti ārstēšanai tiek saskaņoti centralizēti, pat neko injicēt bez atļaujas nevar. Bet, ja cilvēks izsauc "ātros", tad viņš gaida kaut ko vairāk par tableti. Bet nekā - iedod tableti un atved uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu."

Sabiedrības padibenes un daudz vecu, smagi slimu pacientu

Gan P. Tomiņš, gan M. Zborovska apliecina, ka stacionēto ļaužu skaits ir liels, un tas liecina - Latvijā patiešām ir daudz smagi slimu pacientu. Vairākums no viņiem ir veci, pienācīgi neaprūpēti, daļa pat gadu desmitus nav apmeklējuši ārstu. Laucinieki bieži tiek atvesti ļoti trūcīgi ģērbti, neēduši un novārguši. Līdz ar to arī sanitāriem daudz darba, lai visus apmazgātu un sagatavotu ārsta apskatei. "Tā ir skarba dzīves realitāte, un bieži vien pacients pie tā nav vainīgs, tāpēc par neiecietību vai dusmām pret viņu pat runas nevar būt. Cita lieta, ja slimnieks ir piedzēries un agresīvs - kāda īpaša žēlastība pret tādu? Jāsargās, lai pats paliec vesels un neskarts. Bijuši arī uzbrukumi mums, esam saukuši policiju, jo dienas laikā apsardzes mums slimnīcā nav, bet nodaļā pārsvarā strādājam sievietes - mums ir tikai viens kungs, kas mūs sargā," smejas M. Zborovska.

"Liela daļa mūsu pacientu ir arī sabiedrības padibenes - kašķaini, blakšu un kožu apsēsti alkoholiķi ar absolūtu ignoranci pret ziepēm, ūdeni un elementāru pieklājību," turpina P. Tomiņš. "Piekrītu Alvim Hermanim, kas saka: 65 procenti latviešu ir stulbi. Mums, mediķiem, ar šo stulbumu jāsastopas ik dienu. Vieni ir stulbi gluži bioloģisku iemeslu dēļ - vecums, kā zināms nav brālis... Citi savu prātu vienkārši nodzēruši. Par kādu veselo saprātu lai runā, ja sieviete pie mums ierodas tikai tad, kad vēzis krūti jau nopūdējis?! Vai arī - vakar atveda kādu kundzi ar ādas audzēju dūres lielumā un metastāzēm vai visos orgānos. Kad šādiem cilvēkiem jautā, kāpēc nav gājuši pie ārsta ātrāk, viņi atbild - baidījāmies. No ārsta baidās, no audzēja - ne. Vēl viena liela grupa - ļaudis, kas nevar pateikt nedz to, ar ko slimo, nedz to, kādus medikamentus lieto. Un kur vēl līķu "kalni" gar Latvijas šoseju malām tumšajos ziemas vakaros! Kāds brīnums, ka mediķi, diendienā sastopoties ar šo stulbumu, nocietinās."

Ķirurgs A. Jefremkins no Daugavpils slimnīcas papildina: ja ieraudzīsiet uz ielas bezpajumtnieku, varat būt gandrīz simtprocentīgi droši, ka viņš ir potēts pret visām iespējamajām kaitēm un viņam kaut reizi taisīta galvas datortomogrāfija, jo šis ir uzņemšanas nodaļu pastāvīgais kontingents. "Nereti gadās, ka bomži ir vislabāk izmeklētie un apkoptie pacienti. No vienas puses, arī viņi reiz bijuši cilvēki, mēs nedrīkstam šķirot, jāpalīdz visiem. Taču iekšēji netaisnīgumu jūtu," - tā A. Jefremkins. "Varbūt mani kāds nosodīs, bet, manuprāt, pilnvērtīga medicīniskā palīdzība jāsaņem godīgiem nodokļu maksātājiem, taču tieši uz viņu rēķina šo palīdzību saņem tie, kas labprātīgi izvēlējušies dzīvi uz ielas, nestrādā un turpina degradēties." Līdzīgās domās ir arī P. Tomiņš: "Ne jau mēs, mediķi, esam tie, kuru kompetencē noteikt, cik līdzekļu ieguldīt sabiedrības padibenēs. Šie jautājumi jālemj politiķiem. Patiesībā var tikai brīnīties par tautas pacietību. Līdz šim taču tikai pāris piketu bijis."

A. Jefremkins norāda, ka diagnozes atkarīgas arī no sezonas. "Vasarā sākas celtniecības laiks un arī attiecīgas traumas - cilvēki griež nost pirkstus, krīt no jumtiem. Brīvdienās lieto daudz alkohola, iekļūst visādās ķibelēs, bet sekas jānovērš mediķiem. Man nav saprotams, kāpēc tauta Latvijā dzer tādos apjomos. Arī svētkos tas pats. Līgošana pārvērtusies alkohola svētkos, bet Jaunais gads - vēdera priekos, kas nereti beidzas slimnīcā. Arī pilnmēness laikā notiek negatīvas aktivitātes. Cilvēks apmēram 70 procentu apjomā sastāv no ūdens, bet mēness ūdeni ļoti ietekmē. Uzņemšanas nodaļā nemitīgi notiek sadursmes starp pacientu un ārstu, vieniem ir tiesības, otriem tikai pienākumi. Ārsti šeit lavierē uz naža asmens, jo ļoti viegli kļūdīties, pieņemt nepareizu lēmumu. Tas ir radošs, smags un atbildīgs darbs, ko sabiedrība nenovērtē. Vienmēr vaino ārstu, cilvēkiem šķiet, ka esam visvareni, bet tā nav. Tiesa, reģionos, piemēram, Daugavpils slimnīcā, pret pacientiem izturas daudz humānāk, vairāk auklējas, ievieto stacionārā, pamatīgi izmeklē, diemžēl pacienti to nenovērtē."

"Cik ilgi var tā sēdēt un gaidīt?!"

Visi uzrunātie ārsti atzīst, ka komunikācija ar pacientu tuviniekiem ir īpaša. Tuvinieki vēlas lielāku uzmanību arī pret sevi, grib, lai ārsts vairāk izstāsta par slimību un par to, kas slimnieku gaida. M. Zborovska domā: visgrūtākais ir pateikt, ka ārsti vairs neko nespēj palīdzēt. "Ja saprotu, ka gaidāms sliktākais, tuviniekam vienmēr pasaku. Tad radinieks vairāk sagatavojas ļaunākajam un, ja tas arī notiek, ir mazāk negatīvu emociju."

P. Tomiņš piebilst - ne velti tuvinieki tiek izolēti no darba zonas. Izņemot situācijas, kad pacients ir bērns vai cilvēks ar nopietniem garīgiem traucējumiem. Taču šie gadījumi patiešām ir reti izņēmumi. "Ja pacients vēl kā nebūt pacieš gaidīšanu rindā uz izmeklēšanu, tās rezultātiem, ārsta sarakstītajiem papīriem, tad 90 procenti tuvinieku ir pārliecināti, ka viņu radinieks pilnīgi noteikti jāizmeklē un jāārstē pats pirmais un vispār: "Cik ilgi var tā sēdēt un gaidīt?!""

Viņš stāsta, ka Rīgas Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikai ir ļoti laba apsardze, kas prot ar cilvēkiem runāt. Bieži vien, ja gadās agresīvs pacients, agresīvi tuvinieki vai abi varianti reizē, apsargam atliek tikai parādīties un daļa emociju jau piebremzējas. Protams, gadās arī situācijas, kad apsargiem kāds jāpavada līdz durvīm. "Mums ir nažu kolekcija. Tie atrasti pie pacientiem. Arī tādi kārtīgi nazīši, ar kuriem mēģināts uzbrukt personālam. Nesen viens klients ieradās ar šaujamieroci, kas vienā brīdī nejauši izkrita... Tos, kas ir pie samaņas, nepārmeklējam, tāpēc visādi gadās. Pirms kāda laiciņa zemessargi atveda vienu savējo, kas savainots, sprāgstot granātai. Izmeklējot atklājās, ka puisim pilnas kabatas ar granātām... Mūsu klīnikai bijis arī pāris organizētu uzbrukumu. Daži mafiozi uzskatīja, ka jautājumi jārisina ātrāk, jo te pārāk ilgi mīcās, tāpēc ieradās ar papildspēkiem. Apsardze bija spiesta saukt policijas specvienību."

Pilnu raksta versiju lasiet 2014. gada janvāra numurā

Foto: I.Prēdelis, D.Diržine, I.Minova un no Doctus arhīva