Vienkārša aritmētika
Māsiņas, kas pēc dežūras neatliekamajā medicīniskajā palīdzības brigādē dodas uz slimnīcu, jo citādi nevar iztikt. Māsiņas, kas negaužas par naudu, bet vienkārši dara savu darbu, jo tā ir viņu sirdslieta. Uz algu iesaldēšanas, piketu fona Dienā bija kāds sirsnīgs raksts par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas māsām. Par Jolantu, kuras mēnešalga ir aptuveni 300 latu, bet kura piketā nepiedalījās, jo jādežurē pie divus mēnešus vecās Ksenijas, kas pārcietusi piecas operācijas, pie 700 gramu smagās Jekaterinas un vēl pie kāda bērniņa, jo nodaļā trūkst desmit (!) māsu. Viņai tāpat kā māsiņai Lorēnai vērtību skalā nepilnu kilogramu smagais bērniņš tomēr atrodas augstāk par smieklīgi zemo darba novērtējumu.
Sausais atlikums ir arī jauns ārsts, kurš medicīnā var atļauties strādāt, jo piepelnās ar programmētāja haltūrām - informācijas tehnoloģijas apguvis kā otru izglītību.
Arī izcili docenti, profesori, vecās gvardes ārsti, kas strādā gan kā lektori, gan vada nodaļas, gan paspēj dežurēt Katastrofu medicīnas centrā. Ārsti, kas daļēji spiestā kārtā strādā daudz par daudz. Gan tāpēc, ka arvien vairāk pietrūkst darbaroku, gan arī tāpēc, ka jau ir tajos gados, kad mainīt specialitāti praktiski nav iespējams.
Pie sausā atlikuma var pieskaitīt ne tikai tos, kuri deg un sadeg par Latvijas medicīnu. Ir arī tādi, par kuriem kādas privātās medicīnas iestādes vadītājs atzīst: mums ir daži ledlauži, brendi, bet liela daļa ir tādu, kas sēž uz izlauztajiem gabaliem...
Pārdomām tikai viens jautājums: kurp ved šāda vienkārša aritmētika?