Stāsts nav par puķupodiem uz palodzes
Bet kur argumentēti pamatojumi, fakti, skaitļi?! Runa jau nav par puķupodiem uz palodzes – atstāsim divus, bet varbūt četrus? Un kāds tad brīnums, ja top raksti par slimnīcām, kas saglabā savu pastāvēšanu un pat tiek virzītas par reģiona centrālo slimnīcu, jo tehnoloģijas tajā apsaimnieko pareizie cilvēki – tie, kuri bijuši pietuvināti māsterplāna rakstītājiem (E. Veidemanes raksts 14. jūlija Neatkarīgajā Rīta Avīzē “Aklā zarna? Operē pats!”)
Otrajā stratēģisko padomnieku sēdē ministre draudzīgi sita uz pleca lielāko slimnīcu vadītājiem – vajadzīgi 45 miljoni latu, citādi “gaismas slēdži kļūst teju ar roku sasniedzami”. Un šie izteikumi patiešām nav tukšu salmu kulšana, jo finansējums stacionāriem otrajam pusgadam samazināts vidēji par 43%, dažiem par 60-70% no pirmajā pusgadā plānotā. Un atkal – emociju vietā būtu gribējies dzirdēt pamatojumu, kāpēc 2005. gadā veselības nozare varēja izdzīvot ar 158 miljoniem latu mazāk, bet nu vairs ne? Kā varēja gadīties, ka stacionāri ir uz maksātnespējas robežas, ja reiz strukturālās reformas notiek un mazo slimnīcu slogs mazinās? Palūkojiet statistiku – veselības aprūpes budžets pēc šā gada otrajiem grozījumiem ir 453,6 miljoni latu, tātad tas nav noslīdējis ne 2006. gada (405,8 miljoni latu), kur nu vēl 2005. gada (295,5 miljoni latu) līmenī. Kopējais šā gada nozares finanšu samazinājums pret 2008. gadu ir mazliet vairāk nekā 20%. Pārcilājot trīs četru gadu vēsturi, atmiņas faili neatrod ne slimnīcu maksātnespējas gadījumus, ne ziņas par akūtiem pacientiem, kas atstāti savā vaļā.
Pārmetumi, ka ceturtā vara ministros bez ierunām saskata ienaidnieku nometni, neiztur kritiku – stāsts diemžēl nav par puķupodiem uz palodzes, bet argumentētu informāciju.