Solis uz priekšu karjerā. Jaunie ārsti reģionos

Man nevajag zvaigznītes uz uzplečiem

Pirms trim gadiem traumatologs-ortopēds AGRIS MERTENS no dzimtās Rīgas pēc stažēšanās Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā pārcēlās uz Liepāju. Viņš bija sācis specializēties mugurkaula ķirurģijā un ar labiem panākumiem turpina attīstīt šo nozari Liepājas reģionālajā slimnīcā, neslēpjot, ka tieši pārcelšanās uz Liepāju, viņaprāt, bijis pareizākais lēmums, lai veiksmīgi veidotu karjeru medicīnā.

Viss sākās pavisam nejauši - vasaru pirms pieciem gadiem pavadīju Liepājā. Šī pilsēta man nav sveša - no Liepājas nāk mans tēvs, te man ir arī radinieki. Un tieši tovasar nomira Liepājā populārs traumatologs Egils Deksnis. Slimnīcā akūti trūka traumatologu, man piedāvāja pastrādāt, es piekritu. Liepājas reģionālajā slimnīcā biju viesojies arī agrāk, tā sauktajos treknajos gados, kad vēl stažējos Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Tolaik Liepājā bija tradīcija rīkot jauno ārstu dienas, uzaicinot Rīgā studējošos mediķus uz Liepāju, izrādīt viņiem slimnīcu un citas ārstniecības iestādes ar mērķi rosināt interesi par darbu Liepājā. Toreiz uz Liepāju lidojām ar lidmašīnu un es labprāt piedalījos šajā pasākumā, taču man ne domas nebija, ka varētu te palikt. Bet tagad esmu Liepājā nodzīvojis un nostrādājis jau trīs gadus un nevienu brīdi neesmu savu izvēli nožēlojis.

Traumatologam nekad nebūs rimti sakārtots darba grafiks. Piemēram, naktī notikusi smaga autoavārija. Nekas cits neatliek kā likt visus iepriekšējos plānus pie malas un ķerties pie operācijām, kas dažkārt ilgst līdz vēlam vakaram un pat naktij. Pēcpusdienā man ir ambulatoro pacientu pieņemšana, nereti mana diena beidzas astoņos un pat vēlāk. Operējošam speciālistam ir ļoti svarīgi konsultēt pacientus. Pirmkārt, ambulatorā pieņemšanā iepazīstam tos, kurus operēsim, veicam pārbaudes un izmeklēšanu. Otrkārt, arī pēc operācijām pacientiem vajadzīga traumatologa konsultācija. Turklāt gribu uzsvērt, ka ne jau vienmēr pacienti tūlīt ir jāoperē. Arī tā ir mana darba specifika - saprast, kad patiešām nepieciešama operācija, kad var tikt galā ar medikamentiem, kad jāpalīdz ar fizioterapiju. Bet, protams, ir gadījumi, kad operācija ir vienīgā iespēja palīdzēt. Cenšos maksimāli daudz runāt ar cilvēkiem un skaidrot nianses. Dažkārt pat ir kuriozi, ka cilvēks nesaprot: kāpēc mani neoperē? Bet vienmēr esmu uzskatījis, ka profesionālisms nav tūlīt likt cilvēku uz galda. Nevajag sasteigt! Ja neesi pārliecināts, labāk vienu dienu padomā un rīt pieņem lēmumu.

Ja kāds domā: iešu uz provinci, tur būs mazāk pacientu, mazāk darba un vairāk laika paliks privātajai dzīvei un ģimenei - nē, tā gan nav! (Smejas.) Dažkārt vienpadsmitos vakarā pāreju mājās, iekrītu gultā, bet no rīta atkal esmu darbā. Un ir bijuši brīži, kad domāju: aizbraukšu prom vienalga kur, lai tikai visi mani liek mierā. Bet tas ātri pāriet, tad atkal esmu enerģijas pilns un mani viss interesē! Manā darbā grūti nodalīt privāto dzīvi no darba, jo domas par darbu visu laiku jaucas pa galvu. Bet esmu atradis brīnišķīgu vaļasprieku - tenisu, ko spēlēju gan tepat Liepājā, gan arī braucu uz Rīgu. Spēlējot ar dakteri Gulbi, bieži iznāk pārrunāt arī darba jautājumus.

Nē, būt pirmajam ciemā nav mans pašmērķis. Man ir svarīgi, lai mana izaugsme būtu maksimāla. Tāpēc uz to visu skatos ļoti praktiski. Lai ārstam būtu prakse, ir svarīga populācija: cik cilvēku dzīvo attiecīgajā vietā. Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta, turklāt te ir daudzprofilu slimnīca un ļoti pretimnākoša vadība tajā ziņā, ka man kā jaunam ārstam ir iespēja attīstīt aizvien jaunas operāciju metodes.

Doma, ka Liepāja salīdzinājumā ar Rīgu ir solis atpakaļ karjerā, nav pavīdējusi ne mirkli. Regulāri braucu uz Rīgu, tiekos ar kolēģiem, esmu apritē. Pietrūkt gan man Liepājā nekā nepietrūkst. Reģiona centra priekšrocība ir iespēja būt elastīgākiem, pielāgoties mirkļa vajadzībām un ieviest jaunas metodes. Uzskatu, ka nav svarīgi, kur tu esi, bet gan tas, ko tu dari, ko vari izdarīt un uz kurieni ej. Lai jaunie nebaidītos doties uz provinci, manuprāt, vissvarīgākais ir nodrošināt pilnvērtīgas darba iespējas.

Līdz manai atnākšanai mugurkaula ķirurģijas Liepājas reģionālajā slimnīcā nebija un kolēģi skatījās ar diezgan lielu skepsi. Bet tas ir tikai normāli, jo medicīna ir konservatīva - ārsti, kas strādā jau gadu desmitiem, ir iepraktizējušies un baidās eksperimentēt. Bet es nebaidos. Jau no bērnības vecāki mani mācījuši: ja kaut ko sāc, tad izdari līdz galam, lai cik grūti tas būtu! Jau trešajā nedēļā pēc manas atnākšanas uz Liepāju iestājās paciente ar lauztu mugurkaulu. Agrāk viņa nekavējoties būtu nogādāta Rīgā, bet nu pie darba varēju ķerties es. Visas kārtis sakārtojās tieši tā, kā vajadzēja. Un es nevaru atbildēt, kā būtu, ja būtu - ko es tagad darītu, ja būtu palicis, piemēram, Rīgā. Bet ar visu to, kas ar mani līdz šim noticis, esmu ļoti apmierināts. Darba Liepājā man ir ļoti daudz. Jau kopš paša sākuma sadarbojos ar kolēģi Arti Gulbi, ar kuru iepazināmies, kad stažējos Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Un mēs kopā operējām Liepājā - viņš uz šejieni brauca un strādāja pilnīgi bez maksas. Tas no daktera Gulbja puses bija ļoti nesavtīgi. Viņš ir cilvēks, kas laukumu redz plašāk nekā daudzi citi, man no viņa vēl ir daudz ko mācīties. Abi kopā Liepājas reģionālajā slimnīcā esam veikuši ne vienu vien operāciju, ko Latvijā vēl neviens nav mēģinājis. Ja neriskēsim, jaunas metodes neieviesīsim - mums ar dakteri Gulbi uzskati saskan.

Lielākas iespējas izaicinājumiem un patstāvībai

Kopš 1. novembra Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā strādā ķirurģe NORA KĀRKLIŅA. Medicīna viņu interesē kopš bērnības, tagad Nora nolēmusi attīstīt vairogdziedzera ķirurģiju Ventspilī.

Mani vienmēr ļoti interesējis, kā darbojas cilvēka ķermenis, tāpēc sāku studēt medicīnu. Sākumā mans sapnis bija kardioloģija, bet, sākoties praktiskajām nodarbībām, sapratu - tas tomēr nav mans lauciņš. Šķita, ka ārsta loma pēc vajadzīgo zāļu izrakstīšanas kļūst pasīva - vari tikai vērot un gaidīt, vai pacients izveseļosies vai tomēr ne. Pēc savas būtības esmu cilvēks, kam patīk straujāks dzīves ritums, aktīvāka un steidzīgāka ikdiena. Tāpēc izvēlējos ķirurģiju. Tā gan bieži prasa garas stundas operāciju zālē, grūtu atveseļošanās periodu, bet daudzas slimības var izārstēt ar operācijas palīdzību, pacients aiziet mājās vesels.

Pagājušajā rudenī pabeidzu rezidentūru, sertificētas ķirurģes diplomu saņēmu 12. oktobrī. Nav noslēpums, ka Rīgā un Pierīgas slimnīcās speciālistu pietiek. Arī man rezidentūras beigās bija skaidrs, ka Stradiņos, kur biju rezidente, darbavietas nebūs. Pierīgā speciālisti lielākoties vajadzīgi tikai dežūrām, bet es gribēju atrast darbavietu, kur varu pastāvīgi strādāt nodaļā, veikt ambulatorās pieņemšanas un, protams, operēt.

Pieteikumus aizsūtīju vairākām slimnīcām, arī Ziemeļkurzemes reģionālajai, no Ventspils ļoti drīz saņēmu atbildi ar konkrētiem piedāvājumiem. Tas bija patīkami, tāpēc drīz vien braucu uz Ventspili, lai tiktos ar slimnīcas vadību un nodaļas ārstiem. Viņu lēmums bija pozitīvs, un tā es kopš 1. novembra esmu Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas ķirurģe. Ventspilī ne tikai piedāvāja labas darba iespējas, bet palīdzēja sameklēt arī dzīvokli: svešā vietā šāda pretimnākšana nav mazsvarīga! Patika arī sakārtotā vide un aktīvās atpūtas iespējas.

Tiesa, dažkārt jūtu aizvainojumu, ka man neatradās vieta Rīgā, jo rezidentūras laikā biju sevi labi parādījusi, to atzina arī vecākie kolēģi, tomēr notikušajā saskatu ne tikai negatīvo, bet arī pozitīvo. Pēdējo rezidentūras gadu ļoti mērķtiecīgi veltīju endokrīnās ķirurģijas apgūšanai, Ventspilī manas zināšanas noteikti noderēs. Te ir lielākas iespējas darboties patstāvīgi, ātrāk veidojas savs pacientu loks, jo vienas specialitātes ārstu šeit nav tik daudz. Dežūras Ventspilī nevar salīdzināt ar dežūrām Rīgā, tās ir krietni mierīgākas, ir mazāk neatliekamu pacientu, konsultāciju, bet atalgojums par dežūrām spēj konkurēt ar Rīgā piedāvāto. Nevar noliegt, ka pārcelties uz pilsētu, kurā nevienu nepazīsti, ienākt kā jaunam kolēģim saliedētā kolektīvā, ir grūti, bet es to uztveru kā izaicinājumu, savukārt izaicinājumi man patīk - ceļš uz zvaigznēm arī nav rozēm kaisīts.

Mana pirmā patstāvīgā operācija kā sertificētai ķirurģei Ventspilī bija apendektomija. Mēnesī man ieplānotas piecas sešas dežūras, katru dienu ir darbs nodaļā, drīzumā sākšu arī ambulatorās pieņemšanu. Cerams, ar laiku kopā ar kolēģi Juriju Krupnovu veiksim vairogdziedzera operācijas, jo tās ir sarežģītas, prasa zinīgas un saliedētas komandas darbu, vienam ķirurgam tās nav pa spēkam. Protams, ka pacientiem jāpierod pie jauna ārsta, iespējams, kādu laiku viņi inerces dēļ joprojām brauks uz operācijām Rīgā. Tomēr esmu pārliecināta, ka arī provincē iespējama kvalitatīva veselības aprūpe.

Mācos no visiem satiktajiem cilvēkiem. Kad nācu uz Kurzemi, mani brīdināja - ļaudis būšot skarbāki un vēsāki, bet līdz šim gan ar pacientiem, gan ar kolēģiem bijis ļoti labs kontakts. Pacienti pamana, ka slimnīcā parādījies jauns dakteris, izrāda interesi, grib uzzināt ko vairāk. Kolēģi smaida, ka vēl esmu jaunības maksimālisma stadijā, ka ar laiku kļūšu neiecietīgāka pret cilvēkiem, bet es domāju tā - kā tu izturies pret cilvēku, tādu attieksmi saņem pretī. Nebaidos teikt, ka mani skolotāji vienmēr bija un būs ne tikai ārsti, bet arī medmāsas, viņu palīgi un, protams, pacienti.

Medicīnā, manuprāt, iejūtību un prasmi uzklausīt cilvēku nevar iemācīties, ja pārtrauc viņu pusteikumā. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka anamnēze dod 90% informācijas diagnozes noteikšanai, un, ja ļauj cilvēkam runāt, ja uzdod pareizos jautājumus pareizajā brīdī, tad noskaidrot pacienta sūdzību cēloni ir vienkāršāk.

Reģioni nav tuksnesis, arī tur jāstrādā labiem ārstiem

Daugavpils reģionālās slimnīcas ķirurgu ALEKSEJU JEFREMKINU var uzskatīt par veiksminieku un vietas patriotu - viņš strādā savā dzimtajā pilsētā Daugavpilī. Viņam slimnīca piecus rezidentūras gadus maksājusi stipendiju, nu viņš jau trīs gadus strādā šajā slimnīcā kā sertificēts ķirurgs. Dakterim ir savs redzējums, kāpēc medicīnai nav vajadzīgs centralizācijas modelis.

Par ārstu izlēmu kļūt 11. klasē. Gāju pa ielu un domāju, kas es varētu būt pēc profesijas. Un kāpēc ne ārsts, ķirurgs? Tā bija spontāna, aša ideja. Un, lai gan manā skolā vienaudži, kas bioloģiju, ķīmiju mācījās simtreiz labāk par mani, sacīja, ka medicīnu studēt ir grūti, tomēr es iestājos Rīgas Stradiņa universitātē. Studējot visu panācu ar darbu, man palīdzēja arī sportista rūdījums.

Mana prioritāte ir ģimene - vecāki, sieva, bērni. Jau Rīgā ar sieviņu nolēmām, ka dzīvosim un strādāsim vecāku tuvumā. Un, kad Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs man piedāvāja strādāt Daugavpilī, jutos laimīgs, jo būšu atkal mājās. Arī sieva ir no Latgales, allaž varam aizbraukt pie viņas mammas.

Kas jaunam ārstam palīdz vai traucē patstāvīga darba sākumposmā? Katrā darbā palīdz zināšanas, pieredze un rakstura īpašības. Un vajag apbruņoties arī ar pacietību un nebaidīties pilnveidot meistarību. Ārstam visu mūžu jākrāj pieredze. Turklāt, ja ķirurgs vēlas apgūt specifiskas operācijas, viņam ir jāmācās, jālasa, jāredz, jāoperē pašam. Ja ārsts nebaidās no izaugsmes, tad traucēkļi nerodas.

Protams, gan Rīgā, gan Daugavpilī ārstiem jāapvieno vairāki darbi. Pamatdarbs man ir Onkoķirurģijas nodaļā, divreiz nedēļā kā ķirurgs pieņemu arī poliklīnikā. Operācijas ir katru dienu, bieži palīdzu operēt arī kolēģiem.

Esmu laimīgs, ka man ir labi kolēģi-skolotāji. Onkoķirurģijas nodaļas vadītājs Murmans Ratiani man ļauj operēt katru dienu, turklāt uzaicina asistēt operācijās. Gados vecāku kolēģu pieredze un zināšanas, biežās operācijas ļauj man iet uz priekšu, ļauj augt. Domāju, ka jaunam ārstam svarīgi ir dienu dienā just, zināt, ka kolēģi viņam uzticas. Mūsu nodaļā bieži vien ārstējas pacienti ar smagām diagnozēm. Operācijas nav vieglas. Mēs koleģiāli konsultējamies, atrodam labāko ārstēšanās ceļu. Koleģiāla solidaritāte ārstam dod spēku, zināšanas, pieredzi, padara vieglāku ikdienu.

Gan ķirurģijā, gan citās jomās diagnostikas un ārstēšanas procesa veiksmīgas norises atslēga ir ārsta un pacienta dialogs. Man patīk pacients, kas ar mani diskutē, sarunājas. Varbūt viņš arī kliedz uz mani, taču vismaz zinu, ka viņš nav vienaldzīgs.

Ārsts daudz ko var iemācīties no saviem pacientiem. Dzīvē taču nav draugu un nav ienaidnieku, ir tikai skolotāji. Nedrīkst būt vienvienīgā ār-sta patiesība, arī pacientam var būt savs redzējums par slimību vai ārstēšanas gaitu. Protams, ir slimības, kad ārsta profesionālajam viedoklim tomēr ir jādominē, kad nedrīkst improvizēt, kad pirmajā vietā ir konkrētas ārstēšanas metodes. Tādos gadījumos ārsta izvēle ir pacienta tiesības.

Ārstam ir arī liels uzticības kredīts. Kādā intervijā par katastrofu medicīnu lasīju, ka valstij viena cilvēka dzīvība izmaksā ap 400 000 latu. Tātad ārsts, izārstēdams pacientu, sabiedrībai atdod pilnvērtīgu pilsoni, kas turpinās strādāt valsts labumam, maksās nodokļus, balstīs ģimeni, bērnus. Mūsu vislielākā bagātība ir cilvēki, nevis zelta krājumi bankās. Tie nav skaļi vārdi, tā ir realitāte, ko mēs ikdienā vienkārši ignorējam. Tāpēc vien ir vērts attīstīt medicīnu.

Pilnu raksta versiju lasiet žurnāla "Doctus" 2013. gada janvāra numurā.