Soft un hard prasmes. JURIS BĀRZDIŅŠ, MĀRTIŅŠ KAPICKIS, VIZMA VĪKSNA

Prasmes šauri specializētas medicīnas laikmetā

Dilemma starp šauro medicīnas specializāciju un soft prasmēm

“Mēs dzīvojam laikmetā, kad medicīnas jomā notiek šaura specializēšanās un rodas pretruna, ja gribam ļoti personalizētu pieeju, jo medicīnas fragmentācija iet pilnīgi pretējā virzienā un pēc savas būtības ir bezpersoniska. Sabiedrība mūsdienās pieprasa kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, kas ietver visas hard prasmes. Savukārt soft prasmes iespējamas tikai tad, kad nepiekopjam šo šauro specializāciju. Tipisks piemērs soft prasmēm ir agrāko laiku ģimenes ārsti, kuri ļoti labi zināja ne tikai pacienta, bet visas ģimenes stāstu, — tikai šādā gadījumā var runāt par ārsta un pacienta savstarpējo empātiju. Tāpēc runāt par ķirurga empātiju ir pareizi, bet grūti. Jo pie tā pacientu apjoma, kas nonāk mūsu redzeslokā ik dienu, emocionālā saite ir praktiski neiespējama. Tomēr mūsu gadījumā empātija tomēr ir kas vairāk par laipnību — tā ir noteikta rīcība ar mērķi uzlabot pacienta veselību, bet šo rīcību pacients no savas puses ne vienmēr uztver kā empātisku. Ja cilvēki sāk ārstus izvēlēties nevis pēc viņu profesionalitātes, bet pēc ārstu labvēlīgā noskaņojuma, tad mēs ejam degradējošā virzienā. Vienam cilvēkam mīlestība būs tas, ko es jūtu, bet otram — tas, ko es viņam daru pareizi. Ja pacienta gaidas attiecībā uz ārstu nepiepildās, pacientam šķiet, ka ārsts ir slikts speciālists, bet bieži vien pacienta gaidas ir emocionālas, nevis racionālas. Daļu apmācības esmu izgājis ASV, un tur, lai cik tas būtu dīvaini, vecākie kolēģi ļoti rūpīgi sekoja tam, kā mēs pacientiem uzliekam pārsēju, sakot: tam jābūt uzliktam perfekti, jo vienīgais, ko pacients spēj novērtēt no tavas profesionalitātes, ir tas, vai pārsējs ir tīrs un smuki uzlikts. Diemžēl mums ar to jārēķinās.”

Neiet pseidoempātijas pavadā

“Ja pacients pie ārsta nāk kā klients, nevis kā pacients, tad attiecības starp abiem jau pašā sākumā ir sabrukušas, jo klientam vienmēr ir taisnība, klientam nekad neiebilst un klientu neizraida. Taču realitātē ārstam ir jāpieņem skarbi lēmumi. Es operēju perifēros nervus, pleca pinumu. Ja pie manis atnāk korpulents pacients, kuram ir nospiesti pleca pinuma nervi, un tam pamatā ir liekais svars, uz ko es arī norādu, ir gadījumi, kad cilvēks apvainojas. Apvainojas, jo ir atnācis kā klients. Ja ārsts neiet pseidoempātijas pavadā, tad nereti rodas apvainošanās un neizbēgams ir konflikts, bet ne tāpēc, ka ārsts ir neempātisks. Piemēram, ja vīrietim pēc sešdesmit gadu vecuma ārsts norāda, ka nodarboties ar agresīvu sportu šādā vecumā vairs nevajadzētu, jo ķermenim šāda slodze ir par lielu, ne vienmēr pacients ir gatavs to uzklausīt un saprast. Bet tā ir mana valoda un mans pienākums to pateikt. Ļoti svarīga empātijas jomā ir tieši atbalsta personāla nozīme — medicīnas māsas ir amortizators komunikācijā starp ārstu un pacientu. Viņas uzņem visvairāk sitienu, negāciju un, iespējams, arī tāpēc ātrāk sastopas ar profesionālo izdegšanu. Ārsti bieži to nenovērtē. Pacients pacietīs, ka medmāsa trīs reizes dur vēnu, un tas būs mazāk sāpīgi nekā tad, ja medicīnas māsai pietrūks empātijas.”

Prasmes informācijas tehnoloģiju laikmetā

Vispārīgās kompetences jauno tehnoloģiju sabiedrībā

“Ja runāju kā Latvijas Universitātes mācībspēks, kas topošajiem ārstiem māca ekonomikas, vadības un informātikas aspektus veselības aprūpē, tad jāatzīst, ka ārstam divdesmit pirmajā gadsimtā ļoti daudz jāzina arī ārpus profesionālajām zināšanām. Tās ir vispārīgās kompetences, kas nepieciešamas jauno tehnoloģiju sabiedrībā un it īpaši mūsdienu kompleksajā veselības aprūpes sistēmā: kritiska spriestspēja, spēja risināt problēmas, analīze, informācijas sintēze, zinātniskās domāšanas izpratne, iemaņas pētniecībā. Svarīga ir arī rīkošanās ar informāciju, gatavība mūžizglītībai, kā arī līderības, vadīšanas, komandas darba, sadarbības spējas. Ne mazāk būtiska ir ekonomiskā un finanšu pratība, IKT iespēju, datu interpretācijas un analīzes pratība, pilsoniskās un sociālās līdzdalības kompetences, globālā apziņa, starpkultūru izpratne un humanitārisms.”

Operēt ar veselības datiem

“Liela daļa nepieciešamo prasmju saistīta ar spēju apstrādāt informāciju. Piemēram, ir jāsaprot veselības datu būtība: no katra pacienta ārstēšanas paliek kaut kādas elektroniskas pēdas, un ārsta uzdevums būtu izsekot šiem procesiem, lai tos uzlabotu. Nevar paļauties, ka šo procesu izpēti veiks vadītāji jeb, kā ārstiem patīk teikt, birokrāti, viņi bez ārsta palīdzības sakārtot šos procesus nevar. Administratīvie dati gan par slimnīcā pavadīto laiku, gan, piemēram, par tādu niansi kā laiks, cik pacients ar insulta simptomātiku pavadījis no ienākšanas slimnīcā līdz datortomogrāfijai, — ja mēs to izpētītu, atklātos, ka šis ilgums ne tuvu neatbilst vadlīniju normām un attiecīgās nozares ārstu līderu atbildība būtu tādu pašu enerģiju veltīt pašreizējo procesu sakārtošanai, kāda tiek veltīta jaunu (un parasti aizvien dārgāku) medicīnas tehnoloģiju ieviešanai. Vai arī stāstā par zaļo koridoru dzirdam pārmetumus, ka mums nav izmērāmu rādītāju, kas parādītu, ka zaļais koridors dod efektu. Nevajag gaidīt, kad izmērāmos rādītājus birokrāti pateiks priekšā, to izveidē jāiesaistās arī pašiem ārstiem!

Ārstam ir jābūt vadības, ekonomikas izpratnei, kas ļauj redzēt ne tikai vienu pacientu, bet sistēmu kopumā, turklāt ne vienmēr runa ir par zināšanām, daudzas no tām ir vērtību lietas. Ja esmu ārsts, tad kaut daļēji, bet atbildu arī par sistēmu kopumā.

Ja paši ārsti nepiedalās procesu sakārtošanā, tad tā nebūs veiksmīga.”

Prasmes klientu laikmetā

Hard prasmes atšķir profesionāli no pārdevēja

“Tie, kas izvēlas farmaceita profesiju, apzinās, ka no viņu darba ir atkarīga cilvēka dzīvība un veselība — šī atbildība uzliek arī pienākumus attiecībā uz obligātajām hard prasmēm. Pirms vairākiem gadiem strādājot par mācībspēku medicīnas koledžā, mans moto bija — ir cītīgi jāmācās! Grūti teikt, kā šobrīd klājas tiem, kuri to nesaprata, jo profesionālā izglītība medicīnā ir ļoti nozīmīga. Savukārt soft prasmju amplitūda atkarīga no darba specifikas, un farmaceita profesijā tās ir ļoti būtiskas. Tomēr bez hard prasmēm arī soft prasmēm nav nozīmes. Mūsdienu cilvēki daudz lasa un pašizglītojas, un, ja viņi ar šīm zināšanām nostājas farmaceita priekšā un viņš nav spējīgs paust profesionālu viedokli, tad viņu var vērtēt nevis kā farmaceitu, bet kā pārdevēju, ko mēs arī nereti dzirdam.”

Soft prasmes — lai piesaistītu klientu

“Kuras no soft prasmēm nepieciešamas farmaceitam? Saziņas prasme, orientācija uz klientu, prasme risināt problēmas, noturība pret stresu, emocionālā inteliģence, kas būtībā jāpilnveido visu dzīvi. Nepieciešama arī prasme ātri atrast un likt lietā informāciju, piemēram, par zāļu mijiedarbību.

Farmācijas nozarē ir milzīga konkurence un, lai piesaistītu klientu, ļoti jāstrādā pie prasmju soft daļas. Mūsu uzņēmumā regulāri notiek mācības gan hard, gan soft prasmju pilnveidošanai. Lai izvērtētu, kā mūsu pakalpojums izskatās no klienta puses, piesaistām profesionālu kompāniju, kas vērtē mūsu apkalpošanas kvalitāti. Šādi neatkarīgie eksperti palīdz mums ieraudzīt vājās vietas un saprast, kas jāpilnveido.

Arī pašiem farmaceitiem jābūt diezgan paškritiskiem, lai saprastu, kāpēc vērtējums reizēm ir ne tāds, kādu vēlamies par sevi sagaidīt, un kāpēc ir jāmainās.

Šobrīd daudz strādājam, lai soft zināšanas studentiem dotu jau no pirmajiem studiju gadiem un jau pirmsākumos mainītu viedokli par farmaceita profesiju.

Patīkami, ka tagad aizvien vairāk puišu izvēlas darbu aptiekā, jo jebkurā kolektīvā dzimumu līdzsvars ir svarīgs, arī komunikācija šādos kolektīvos izveidojas veselīgāka.”

Foto: Jānis Brencis, Doctus un no V. Vīksnas arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet 2018. gaada janvāra numurā