“Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,” — Imanta Ziedoņa teiktais mūsdienu milzīgās informācijas laikmetā iemanto jaunus apmērus. It sevišķi tad, kad apkārt tik daudzi māca dzīvot, strādāt, mācīties un mīlēt. Nevēlos pievienoties dzīves mentoru pulkam, varu tikai padalīties, kas ir mana taisnība.
Arī lieliem izaicinājumiem ir sākuma punkts
Mana taisnība sākas ar slaveno Nelsona Mandelas teicienu: “It always seems impossible until it’s done.” Kad to dzirdēju pirmoreiz, aizdomājos uz vairākām dienām. Prātā nāca domas par cilvēkiem, kas dzīvē spējuši sasniegt lielas virsotnes. Ne tikai medicīnā. Interesanti man vienmēr šķitis tas, kāds katram ir sākuma posms, lai uzdrošinātos paveikt ko lielu (protams, tas ir relatīvi, kas ir liels, tomēr katram no mums ir izaicinājumi, kas pirmajā mirklī šķiet nesasniedzami). Man tās bija bailes no neizdošanās, jo saskatīju neskaitāmas barjeras ceļā uz mērķi.
Bet viss ir pavisam vienkārši — izvirzot lielus mērķus, sākumā tie vienmēr šķiet nesasniedzami. Jebkuram.
Pagājušā gada rudenī dalījos pieredzē ar medicīnas studentiem. Par to, kā bija aizbraukt uz Berlīnes lielajām klīnikām un mācīties tur rezidentūrā, kā bija iztulkot vācu medicīnas grāmatu. Ļoti spilgti atceros savas šaubas, kad mācījos apmaiņas gadā Charité un domāju par rezidentūras iespējām Vācijā, par kuras kārtību tolaik man nebija ne jausmas. Atceros, kā jautāju vienam vācu studentam, kurš man atbildēja, ka Charité tikt ir nereāli. Un paldies viņam par to.
Šaubas māc ikvienu un regulāri, būtu jābaidās no tādiem, kas ir pārliecināti, ka visu zina. Tātad kaut kas nav kārtībā ar kritisko domāšanu. Bet šaubas nedrīkst pārņemt tiktāl, ka kļūsti nepašpārliecināts. Tāpat nav jābaidās kļūdīties. Kļūdās visi, un tas ir sāpīgi, bet savas kļūdas jāprot atzīt.
Ja iesi pa ceļu, kur gāji vakar, nonāksi tieši turpat, kur esi šodien
Disciplīnai, protams, ir milzīga nozīme, bet tā man ir attīstījusies ar laiku. Ja tagad ar šā laika disciplīnu varētu atgriezties pirms 12—15 gadiem, noteikti būtu sasniedzis daudz vairāk.
Es visiem ieteiktu uz laiku pieredzi iegūt ārzemēs. Tam pamatā ir vērtīga atziņa: ja iesi pa ceļu, kur gāji vakar, nonāksi tieši turpat, kur esi šodien. Latvija ir maza, bet dinamiska valsts, un mums vienmēr sev jāuzdod kritisks jautājums: vai mūs apmierina, kur un kāda Latvija ir tagad, un kāda ir konkrētā nozare, kur plāno specializēties?
Domāšana ārpus rāmjiem nozīmē spēju atrast ceļus, lai nonāktu izvēlētajos galamērķos. Vēl jo vairāk atrast ceļus, lai nenonāktu tieši turpat, no kurienes gribējām tikt prom.
Lietas ir vieglāk mainīt, ja spēj uz tām paskatīties no cita skatpunkta.
Ja atceros pašu sākumu, tad Vācijā jutos kā maziņš cilvēciņš no valsts, kuru visi jauc ar Lietuvu. Lai “uzaudzētu ādu”, vajadzīgs laiks. Taču vēl vairāk pielāgošanās spēju man savulaik prasīja pārcelšanās no Bauskas uz Rīgu. Tā bija sestā klase. Tas bija lielākais grūdiens.
Gerdu Heroldu pirms tam nepazinu, grāmatu gan zināju. Tā ir Bībele medicīnas studentiem Vācijā. Ar profesoru Heroldu iepazīties lika spīts, ka tādas grāmatas Latvijā nav. Atradu kontaktus un vienkārši uzrakstīju viņam vēstuli. Darbs pie tulkošanas bija ļoti grūts, it sevišķi reizēs, kad pēc klīnikas atnācu mājās pārguris, dēliņš gaidīja, bet man bija jāsēžas un jāstrādā tālāk. Bet gandarījums tagad ir milzīgs.
Bērni mani iedvesmo un iespaido, liek mainīties, pielāgoties. Un tas ir nenovērtējams dārgums! Tas ir “priceless”.
Man gadījies dzirdēt jaunus studentus, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka brauks strādāt uz ārzemēm, bet uz neatgriešanos. Es gribētu, lai visiem tomēr būtu mērķis iegūtās zināšanas īstenot Latvijā. Skaistākajā vietā uz pasaules, kuru, man gribētos ticēt, savas dzīves laikā varam padarīt par varenāko un labāko vietu, kur dzīvot mūsu bērniem.
