Protests, ar ko (ne)rēķinās
Tikmēr pasaulē streiko uz urrā. Vācu piloti, radot lidsabiedrībai vienā dienā 5 miljonu eiro zaudējumus. Spāņu zvejnieki dala par velti zivis. Scenāristi Holivudā 14 nedēļas nedodas uz darbu. Franču un portugāļu tālbraucēju šoferi protestējot brauc pa visnoslogotākajām maģistr ālēm, paralizējot satiksmi. Vai streiks kā protesta forma ir iedarbīgs? Jā, ar dažiem nosacījumiem.
Lai tā nebūtu dekorācija, uz ko noraugās vien ziņkārīgi garāmgājēji, vajadzīga kritiskā masa. Jāpiekrīt, ka Latvijas politiskajai elitei ar kritiskās masas apzināšanos ir kā ir, tomēr vēsture liecina, ka tai varētu būt svars. Tā 1999. gadā skolotāju streiks ar 53 tūkstošiem izglītības darbinieku ļauj panākt vienošanos par algu paaugstināšanu. Arī 2002. gadā mediķu piketiem, kas pulcē vairāk nekā 5 400 neapmierināto, ir pozitīvs iznākums. Vai pašlaik ir sasniegta kritiskā mediķu masa? Nez vai. Daļa ir pazudusi neuzskaitītajās slodzēs, privātpraksēs, neskaidrajā finansējumā...
Otrs nosacījums. Streiks ir ne tikai SOS kliedziens, tam jāpamodina... jā, sauciet tās par bailēm. Par ekonomisko, personisko zaudējumu. Atcerieties anesteziologu dumpošanos - uztraukušies bija ne vien pacienti, arī ķirurgi, kas ar viņiem stāv pie viena operāciju galda.
Trešais nosacījums. Fons jeb izpratne par prioritātēm. Naudas katliņam ir dibens, to saprot gan piloti, gan tālbraucēju šoferi, gan mediķi. Taču vai vienkāršas likumsakarības saprot arī pretējā puse? Piemēram, ja mums ir katastrofāli veselības rādītāji - paši sliktākie Eiropā - un tie tiek ignorēti, kurp mūs ved rītdiena, mūsu ekonomika?!