Prognozēt nākotni ar lielu ietekmi uz cilvēku dzīvību

Covid pandēmija — kādas prognozes?

“Savu nākotni gribu saistīt gan ar epidēmiju, gan vīrusu evolūcijas prognozēšanu, un no visiem vīrusiem prognozēšanas aspektā visnepateicīgākais ir tieši koronavīruss. Jebkurš, izsakot šajā jomā prognozes, zināmā mērā riskē ar reputāciju. Es tomēr mēģinu to darīt, jo iemācījos tik ļoti neuztraukties par reputāciju.

Lielais nezināmais ir vīrusu evolūcija — bija visi iemesli gaidīt omikronu, un nav iemeslu domāt, ka pēc omikrona nebūs kas cits. Teorija saka: laika gaitā visi no šā vīrusa iegūs aizsardzību un rezultātā vīruss kļūs par sezonālu endēmisku slimību, kas vienmēr ir ar mums, bet cilvēki ļoti reti no tās mirs.

Piemēram, šobrīd cilvēku populācijā ir četri sezonāli koronavīrusi, un ir pamats domāt — kāds no viņiem par sezonālu kļuva salīdzinoši nesen, 1890. gados, jo tajā laikā bija tā sauktā “krievu gripas” pandēmija. Šobrīd, lasot tā laika liecības, šķiet, tā nebija gripa, bet gan koronavīruss ar long covid aprakstiem, laika gaitā ar šo vīrusu inficējās arvien jaunāki cilvēki, līdz visi jau agrā jaunībā ieguva imunitāti un vīruss pārstāja būt nāvējošs.

Arī Covid–19 pandēmija virzās uz to, ka visi pret Covid–19 vakcinētie tuvākajos trīs gados inficēsies un šādi iegūs dabisku būstu savai imūnajai aizsardzībai. Ir skaidrs, ka šo dabisko atbalstu labāk iegūt tad, kad jau esi vakcinēts.

 Jo vakcinācija pasargā no iespējas nonākt slimnīcā, no “garā kovida”.

Par šo gan viedokļi joprojām dalās — ir pētījumu secinājumi, ka vakcīnas neaizsargā no “garā kovida”, bet vairākums pētījumu rāda, ka vismaz par 50 % samazinās risks.

Domāju, ka drīz parādīsies jaunas vakcīnas, jo pašreizējās ir pārāk līdzīgas savā imunoloģiskajā iedarbībā — līdzīgi stimulē gan antivielu līmeņa aizsardzību, gan šūnu līmeņa aizsardzību, gan ietekmi uz makrofāgiem un citām šūnām, kas ir pirmais aizsardzības slānis. Bet jaunajām vakcīnām varētu būt citāds iedarbības profils.”

Epidemiologu stratēģijas: testi un plaša vakcinācijas aptvere

“Tas, kas citās valstīs notiek tagad, pie mums notiks nedaudz vēlāk — ar kāda mēneša nobīdi. Šobrīd raksturīgs jaunais vilnis, kuru neraksturo tik augsta hospitalizācija, kāda bija iepriekšējam Covid–19 vilnim, — omikrons, protams, ieviesīs korekcijas. Citās valstīs redzam epizodiskus, sezonālus ierobežojumu pastiprinājumus, kad cilvēkiem jānēsā maskas. Dažas valstis eksperimentē ar palielinātu testēšanu, jo ir matemātiskās modelēšanas pētījumi, kas rāda: ja ir pieņēmums, ka vakcīnas laika gaitā arvien mazāk samazina transmisiju, tad ļoti augsts testēšanas līmenis var būt efektīvāks infekcijas izplatības mazināšanā nekā augsta vakcinācijas aptvere.

Ja mērķis ir hospitalizācijas līmeņa pazemināšana, tad plaša vakcinācijas aptvere, protams, ir efektīvāka par intensīvu testēšanu. Tāpēc domāju, ka daudz naudas tiks ieguldīts testos — arī Latvijā bija tāds mēģinājums, bet paštestu ideja sastapās ar sabiedrības neapmierinātību — 15 miljoni eiro ir par dārgu. Skaidrs, ka paštesti jeb antigēna testi ir mazāk jutīgi pret vīrusu, bet pat 60—80 % sensitivitāte ir pietiekami augsta un palīdz nozīmīgi samazināt vīrusa cirkulāciju.”

Jāsamazina pacientu mirstība un ārstu pārslodze

“Par terapiju cenšos runāt uzmanīgi, jo tā nav mana specialitāte, bet redzam, ka Latvijā ir augstāks “case fatality ratio” jeb varbūtība, ka pacients nomirs, saņemot pozitīvu Covid–19 testu. Latvijā slimnīcās ir lielāka mirstība no Covid–19 nekā Igaunijā un Lietuvā. Un iemesli tam, manuprāt, ir vairāki, piemēram, mums bija izteiktāks pēdējais uzliesmojuma vilnis, NMPD vajadzēja šķirot cilvēkus un vienā brīdī atteikumu līmenis sasniedza 40 % — tas nozīmē, ka slimnīcās cilvēki nonāca arvien smagākā stāvoklī. Vēl pērnā gada novembra beigās mums no visiem hospitalizētajiem smagā stāvoklī bija 18 %, kas ir divreiz vairāk nekā parasti un liecina par slimības ielaišanu.

Tāpēc ir svarīgi saprast, vai nevajadzētu veikt revīziju, lai rekomendācijas par vidēji smagas slimības gaitas profilaksi mēs sniegtu savlaicīgi. Tas nozīmē — tikko cilvēks saņem pozitīvu testu, tā viņš var darīt vairāk, nekā dara šobrīd, lai nenonāktu līdz kritiskam stāvoklim.

Diskursā par palielinātu mirstību Latvijā mēs ignorējam to, ka arī ārsti ir cilvēki un viņi visi ir noguruši.”

Universāla vakcīna pret visiem koronavīrusa celmiem

“Covid viļņu būs bezgalīgi daudz, bet tie kļūs mazāki un mazāk kaitīgi — tāda ir sezonālo vīrusu būtība. Jautājums, cik liela sezonalitāte būs raksturīga šim vīrusam: viena sezona līdzīgi kā gripai no novembra līdz februārim vai arī rudens beigās un pavasara sākumā. Tas atkarīgs arī no vīrusa fizikālajām īpašībām — izskatās, ka koronavīrusam, lai sasniegtu iespējami vairāk cilvēku, vajag ļoti zemu mitruma līmeni un zemu temperatūru. Tātad kulminācija šā vīrusa izplatībai varētu būt janvāra vidus. Iespējams, ka pēc trim četriem gadiem šim vīrusam būs tikai viena sezona.

No vakcīnu vēstures zinām, kā notika poliomielīta vakcīnas izstrāde — tajā brīdī tā bija ļoti nopietna slimība ASV, vakcīnu uzreiz pēc izstrādes sāka izmantot bērniem un skatījās, kas notiek. Pēc pirmās vakcīnas aizvien bija gadījumi, ka poliomielīts izraisīja paralīzi, tad deva otru devu un ar šiem mēģinājumiem centās atrast optimālu vakcinācijas režīmu, līdz ieraudzīja, ka pēc ceturtās devas aizsardzība ir pietiekami augsta un noturīga. Domāju, ka arī koronavīrusa gadījumā būs līdzīgi: tikai mēģinot uzzināsim, kad tiek sasniegta pietiekami augsta un nepārejoša aizsardzība. Tomēr jāņem vērā, ka poliomielīta vīruss nav tik mutēt spējīgs kā koronavīruss, tāpēc process ar koronavīrusu varētu būt ilgāks, taču tagad ir labākas vakcīnu izstrādes platformas un, iespējams, varēs izstrādāt universālu vakcīnu pret visiem nākamajiem celmiem.”

Kolektīvās imunitātes ilūzija

“Cilvēkiem ir tendence domāt absolūtās kategorijās — kolektīvā imunitāte vai nu ir iespējama, vai nav. Izskatās, ka ar koronavīrusu pilnīga kolektīvā imunitāte netiek sasniegta, vismaz ar šā brīža imunizācijas tehnoloģijām. Hipotētiski, ja kāda vakcīna 100 % novērš transmisiju, tad pie tik lipīga celma, kāds bija 2020. gada martā, mums vajag imunizēt 66—70 % iedzīvotāju, lai sasniegtu kolektīvo imunitāti. Ja ir lipīgāks celms, piemēram, delta, tad imunizēt vajag jau 87—90 %. Tiklīdz vakcīnas efektivitāte transmisijas novēršanai no 100 % noslīd uz 80 %, populācijas īpatsvars, kas jāvakcinē, lai sasniegtu kolektīvo imunitāti, ir jau 100—120 %, kas faktiski nav iespējams. Taču, sasniedzot arī 50 % vakcinācijas aptveri ar vakcīnu, kas nav 100 % efektīva, ir zināms kolektīvās aizsardzības efekts — velns ir detaļās.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada janvāra numurā