Par īstermiņa domāšanu
Ekonomikas paradoksi. Cik reižu no politikas runasvīriem esat dzirdējuši standartfrāzi, ka produktivitātes potenciāls Latvijai ir liels? Neskaitāmas! Bet vai kāds ieminas, ka ekonomikas izaugsme ir atkarīga no sabiedrības veselības rādītājiem, ar kuriem Eiropas kontekstā, Valda Pīrāga vārdiem runājot, „klunkurējam kā kliba vista..." Smēķējam vairāk, kustamies mazāk, dzīvojam īsāku mūžu. Ārsta ieguldījums sabiedrības veselībā nebūs lielāks par 20 procentiem.
Līdzekļu taupīšanas paradoksi. Par kādu efektivitāti var runāt, ja Veselības ministrijas Rezerves fonds, kas paredzēts krīžu, risku novēršanai, 96% gadījumu tiek izmantots plānotu pasākumu finansēšanai (arī mediķu sporta spēļu organizēšanai, Sakoptākā pagasta laureātu prēmēšanai)? Un vai tiešām, iepērkot vakcīnas ar īsu derīguma termiņu lielos flakonos, nav iespējams paredzēt, ka šāda rīcība nesīs zaudējumus?
Cilvēkresursu trūkuma paradoksi. Vai cilvēks spēj strādāt pie deviņiem darba devējiem un vairāk nekā 24 stundas diennaktī? Izrādās, mediķis spēj. Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas ierosinājums - tā vietā, lai akceptētu likumdošanas neievērošanu, būtu vērts to koriģēt.
Izglītības sistēmas paradoksi. Ārstu trūkst, bet tīkls ar zemākas kvalifikācijas speciālistiem joprojām netiek attīstīts. Neloģiski, bet mediķis pēc augstskolas beigšanas nav tiesīgs pat nozīmēt pretsāpju līdzekļus; rezidentiem nav definēts prasmju un kompetences līmenis pēc pirmā, otrā vai trešā rezidentūras gada. Un kā notiek jauno ārstu uzņemšana rezidentūrā? Atsevišķās specialitātēs vietas netiek aizpildītas, piemēram, uz astoņām vietām neatliekamajā medicīnā nepiesakās neviens, bet internajā medicīnā uz desmit vietām pretendē 20. Ko darīt? Neaizpildītās neatliekamās medicīnas vietas tiek atdotas internajai medicīnai, nedomājot, ko 20 interni darīs pēc pieciem gadiem un kā atrisināt krīzi neatliekamajā palīdzībā.
It kā jau sīkumi. Tomēr tie skaudri ilustrē īstermiņa domāšanu, ar ko gribam panākt ilgtermiņa rezultātu...