Pa straumei vai pret straumi?
Sociālantropologi vēsta: latvieši slikti reaģē uz pārmaiņām. Iespējams, arī tāpēc, ka pārmaiņu vadībā redz tipiskas kļūdas. Nav līdera, kas pārmaiņas vadītu. Reorganizējamā LIC vadītāja pārmaiņas uztver kā lietusgāzi, no kuras var paslēpties un nogaidīt, kamēr tā pāriet. Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre uz darbinieku dabiskiem emocionāliem protestiem reaģē, metoties sulīgā vārdu tuvcīņā: apraksta reorganizējamās iestādes "mītus un varoņteikas", kā tie "paši pūta, paši dega".
Bet ar ārstiem, šķiet, nav tik traki. Kad, reorganizējot Rīgas 1. slimnīcu, darbinieku sapulcē izsludināja bēdīgās beigas, kāda daktere dažās minūtēs izlēma: taisīšu privātpraksi! Un izveidoja - divos mēnešos.
Kāds ķirurgs spēka gados šobrīd, iespējams, raugās uz pelēko marta Latviju zem lidmašīnas spārna. Viņš ir "locum doctor" Anglijā, viens no vairākiem tūkstošiem "locum" ārstu, kas strādā NHS sistēmā. Ik mēnesi "izmenedžē" nedēļu vai divas, kad tiek izsaukts darbā uz kādu no Anglijas slimnīcām, lai aizvietotu turienes speciālistu. Tas nav darbs, ar ko lepoties kolēģu priekšā, viņu, Latvijā cienījamu ārstu, Anglijā uztver kā trešās pasaules valsts pārstāvi, bet... viņš beidzot var atļauties ģimenei skaistas Lieldienu brīvdienas. Galu galā viņš ir pietiekami vecs, lai rietu uz karavānu, kas tik un tā dodas uz priekšu...
Pārmaiņas filozofiskā nozīmē nav nekas slikts. Kad tevi izmet no laivas, ir mirkļa pauze un eksistenciāls jautājums: ļauties straumei vai peldēt pret? Šā mirkļa pauze ir ļoti būtiska. Igauņu komponistam un vienkārši dzīvesgudram cilvēkam Arvo Pērtam pieder vārdi: "Ja mums apkārt un mūsu asinīs ir troksnis, mēs nesadzirdam sirdsapziņas impulsus. Un nezinām, kas mēs tādi esam. Iedomājaties, cilvēks, kas iekritis kalnu upē un cīnās ar straumi, piepeši paslēpjas aiz akmens. Bet tur klusums. Un miers. Kaut vai tikai uz mirkli. Un paldies Dievam..." Lai jums izdodas sadzirdēt sevi, pirms ļaujaties straumei vai metaties pret!