Mūsu darbarīki: prāts, rokas, sirds. Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija

Tagad Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijā ir gandrīz 600 biedru, no tiem vairāk nekā pussimts ir kolēģi no Rīgas. Atzinīgs novērtējums paveiktajam darbam.Līga Kozlovska ir nemitīgā skrējienā. Te Balvos pie saviem pacientiem, te lasa lekcijas 6. kursa studentiem un rezidentiem Rīgas Stradiņa universitātē, te Rīgā dažādās darba grupās, te tiekas ar varas pārstāvjiem vai uzstājas konferencē. Uz norunāto tikšanos atsteidzas no Balviem. Un sarunu sākam par iespaidiem Pasaules ģimenes ārstu organizācijas WONCA Trīspadsmitajā Pasaules Lauku veselības konferencē Horvātijas pilsētā Dubrovnikā.

Latvian girls

Kad pieminu Pasaules Lauku ģimenes ārstu asociācijas nomināciju Rural Heroes, kam izvirzīta Līga Koz-lovska, viņa samulsusi smaida. “Tas bija tāds pārsteigums! Tāds gods! Pasaules ģimenes ārstu organizācijas WONCA Lauku Veselības darba grupa nodibinājusi šo apbalvojumu, lai godinātu kolēģus, kas devuši lielu ieguldījumu lauku ģimenes medicīnas attīstībā. Šogad darba grupa izvērtējusi un izvirzījusi pirmos piecpadsmit varoņus. Daļa no viņiem jau aizgājuši Mūžībā. Biju patīkami izbrīnīta, ka mans darbs ir pamanīts un novērtēts.”

No 2005. gada Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija ir Pasaules ģimenes ārstu organizācijas WONCA biedrs. Dr. Gunta Tīcmane ir mūsu valsts pārstāve šīs organizācijas apakšvienībās — gan EURIPA (European Rural and Isolated Practitioners Association), gan EGPRN (European General Practice Research Workshop), aktīvi darbojas arī citas kolēģes: doc. Sandra Gintere, Dr. Dzintra Homka, Dr. Gaida Bērziņa. “Kad ejam Eiropas konferencēs, mūs pazīst un uzrunā: Latvian girls! Esam īpašas, aktīvi darbojamies, uzstājamies. Vīriešu ārstu diemžēl ir mazāk, taču arī viņi (Dr. Valērijs Valdmanis, Dr. Gundars Kuklis, Dr. med. Andris Lasmanis, Dr. Jānis Sergejenko) aktīvi iesaistās asociācijas darbā.”

Veidojas arī jaunā maiņa. Šogad Pasaules Lauku veselības konferencē Dubrovnikā jaunā ģimenes ārste Maija Kozlovska no Salaspils vadīja divas darba grupas — par līderību ģimenes ārsta praksē. Šajā konferencē interesantas bijušas Austrālijas pētnieku ilgtermiņa pētījumu atziņas par kvalitātes kritērijiem. Ja to ir pārāk daudz, tie neveicina kvalitātes uzlabošanos, bet gluži pretēji. Tomēr caurviju temats konferencē bijusi izolētība. “Izolācijas priekšrocība ir tā, ka darba apstākļi dod mums iespēju darboties plašākā spektrā un būt radošākiem, tāpēc esam spiesti (labā nozīmē) mācīties.

Mums ir lielāka atbildība, mūsu zināšanām jābūt plašākām un dziļākām, jo laukos primārajā līmenī jāveic daudzu citu speciālistu (ķirurga, ginekologa, acu ārsta, otorinolaringologa...) darbs. Tomēr ir arī psiholoģiski smagi, jo esam vieni — izolēti, nav tādas infrastruktūras, izglītības iespēju un kultūras kā lielpilsētā. Laukos ārstam nav iespējas palūgt kolēģi aizvietot. Tas rada lielāku stresu un palielina izdegšanas risku.” L. Kozlovska stāsta, ka asociācija sadarbojas ar Lattelecom un Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas un Kardioloģijas nodaļu galvenajiem speciālistiem par telemedicīnas attīstību, lai ģimenes ārstam nākotnē radītu iespējas diagnostikas jautājumos sazināties ar augsti kvalificētu kolēģi.

Lai gan pašlaik Latvijā nav valsts apmaksātu telemedicīnas un e–veselības konsultāciju, asociācijas vadītāja cer, ka nākotnē šis jautājums tiks atrisināts. Piemēram, Lielbritānijā ārsta darba laiks tiek apmaksāts gan par klātienes, gan e–veselības konsultācijām. “Pie mums pašlaik starp ģimenes ārstu un speciālistiem vairāk strādā bezmaksas sistēma — zvans draugam. Daudzus vaigā pat nepazīstu, bet esmu pateicīga, ka varu saņemt profesionālu padomu.”

Kvalitātes kritēriji un citāda mācību sistēma

“Ģimenes ārsti ir vienīgie veselības aprūpes speciālisti, kam noteikti darba kvalitātes kritēriji, no kuru izpildes atkarīga arī darba samaksa. Tos nosaka Ministru kabineta noteikumi, kas kopš 1990. gadu beigām mainīti teju ar katra jauna ministra atnākšanu. Tas neveicināja kvalitāti.

Tiesa, pēdējā laikā izveidojusies labāka sadarbība starp Veselības ministriju, NVD un ģimenes ārstu asociācijām, mūs uzklausa vairāk,” stāsta L. Kozlovska. “Tomēr kritērijiem jābūt izpildāmiem, nevis neiespējamajai misijai: lai, pilnveidojot darba organizāciju un zināšanas, no tā būtu labums pacientam un mums pašiem. Pašreiz iecere ģimenes ārstu atklātos pirmās un otrās stadijas vēža gadījumus vērtēt ar plusa zīmi, piemaksājot tāpat kā līdz šim, bet ar mīnusa zīmi, ieturot daļu ārstam paredzētā finansējuma, ja konstatēts vēža gadījums trešajā vai ceturtajā stadijā, ir nopietni jādiskutē. Pētījumi tomēr liecina, ka 80% gadījumu, kad pacients dodas pie ārsta novēloti, saistīti ar pacienta līdzestības problēmu vai agresīvu vēža formu. Dažkārt tās ir diferenciāldiagnostikas problēmas. Ārstus par to nedrīkst sodīt. Ne jau onkologi vai ģimenes ārsti izraisījuši onkoloģisko slimību pieaugumu pasaulē, bet gan pavisam citi faktori: pārtika, vide, stress, kaitīgie ieradumi, arī veco cilvēku skaita pieaugums populācijā. Protams, mums daudz jāmācās un valsts apmaksāti kursi onkoloģijā varētu būtiski uzlabot ģimenes ārstu zināšanas šajā jomā. Turklāt darbs labāk veicas, ja piemēro burkāna, nevis pātagas principu,” pārliecināta L. Kozlovska.

Ir arī citu veidu problēmas. “Nacionālais veselības dienests nosūta pacientam vēstuli ar uzaicinājumu uz vēža skrīningu, daļa to noliek plauktiņā un aizmirst, daļa aiziet pie privāti praktizējoša ginekologa, no kura ģimenes ārstam atgriezeniskās saites nav. Mēs skrienam kā skudriņas, bet pie skaidrības par šiem pacientiem tikt nevaram. Arī kontrolei paredzētā datorprogramma izveidota tik smagnēja un piekļuve pacientu sarakstam ir tik laikietilpīga, ka daudzi ģimenes ārsti laika trūkuma dēļ to neizmanto.”

Par otru nozīmīgo darbības virzienu L. Kozlovska nosauc izglītošanos. “Ģimenes medicīna Latvijā pastāv kopš 1992. gada. Šis ir mūsu laiks. Mums jāpilnveidojas pašiem, jāpalīdz to darīt kolēģiem, jācenšas izdarīt kaut ko paliekošu jauno kolēģu labā. Tāpēc Lauku ģimenes ārstu asociācija cieši sadarbojas ar RSU Ģimenes medicīnas katedru. Jau ceturto gadu organizējam ģimenes ārstu vasaras skolu, kur apgūstam no jauna vai atsvaidzinām zināšanas praktiskajās iemaņās. Lai gan apmācīttiesīgo ģimenes ārstu mums ir gana daudz, diemžēl darbā augstskolās viņus iesaista nepietiekami, bet akadēmisko kadru specialitātei pietrūkst, tāpēc studentu izglītošanā daudz piedalās citu specialitāšu ārsti. Viņi veic svētīgu darbu, par ko esam pateicīgi, tomēr reizēm pietrūkst plašāka skatījuma — vispārējas un holistiskas pieejas. Ģimenes medicīna nav visu specialitāšu apkopojums. Tā ir atsevišķa specialitāte — akadēmiska un zinātniska disciplīna ar tai noteiktu izglītības saturu un pētniecību. Smadzenes, rokas un sirds — šie ir ģimenes ārsta galvenie instrumenti. Ģimenes ārsts nav dispečers. Viņš ir koordinators, stratēģis un domātājs, kas lūkojas, lai pacients, kam ir vairākas slimības, nedzertu 30 tabletes dienā. Ģimenes ārstam ļoti bieži trūkst informācijas par dažādām pacienta veselības pusēm, ja viņš ir ārstējies vai konsultējies pie speciālistiem, piemēram, par ģimenes plānošanu un seksuālo veselību. Vairāk būtu jādomā par tās integrāciju primārajā aprūpē. Līdzīgi ir ar garīgās veselības aprūpi. Pasaules Veselības organizācija apstiprinājusi, ka 60% no visiem ģimenes ārstu pacientiem ir psihiska diagnoze dažādās pakāpēs. Un vēl būtisks ir sociālais skatījums, sociālā darba zināšanas.”

Foto: Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada jūnija numurā